Tas neattiecas uz gadījuma sakariem.

Bet, kad beidzas šis saldais mirklis, kad statusu vairs nevar nosaukt par "attiecībām bez saistītām", kad divi cilvēki, kas veidoja šādu divu vientuļu cilvēku savienību, sāk izjust otra problēmas uz sevis, bet vēl nav gatavi sākt kopdzīvi, kad ir tikai viena izeja- atbrīvot otru no savām problēmām, un tai pašā laikā atbrīvoties no otra, kā arī kopējām problēmām, kad lūkojās viens uz otru, bet nevēlās sāpināt savas dzīves, kad šķiras.. Šķiras bez naida, lai ieslīgtu nākošajās attiecībās bez saistībām, ar cerību, ka reiz pienāks tas mirklis, kad gribēsies ko vairāk..

Vai pie šīs sajūtas nevar pierast un sākt to uztvert kā normu? Vai tas nav kaitīgi- šādas attiecības?

P.S. Runa, protams, ir par kādu manu draugu.