Ir taču tā, ka reizēm ir pilnīgi vienalga. Satiec cilvēku un viss notiek, simpātijas ir, bet ne tik, lai ieķertos.. Tiekaties vēl un vēl, bet pārējā laikā neiespringstat. Bet tad nāk viņš (ar lielo burtu) un viss. Viss racionālais papēžos.
Vai tas no dabas vai ari vienkārši jāsamierinās, ka tā gadās?
Neapspriedīsim iemeslus kāpēc. Nav runa par aizņemtajiem. Bet nu ir iemesli. Cilvēks vienkārši brunču mednieks vai apsvilinājies atiecībās un vienkārši negrib neko nopietnu, vai tikai pagaidām negrib. Viss zināms, nekas netiek slēpts. Taču ari pārāk afišēts ne.
Bet sievietei reizēm tas prāts kaut kur aizbrauc un sāk darboties sirds.
Pamest, ciest? :D No vienas puses tās kopā būšanas reizes ir baigi labās. Uzmanības netrūkst, nekā netrūkst. Bet nākas rēķināties, ka tu neesi vienīgā un ari ar to, ka vienā jaukā dienā var gadīties kāda cita, kura tomēr ir tā īstā un tev pateiks čau...
Kā samierināties un izbeigt dzīvot nākotnē? No vienas puses nekad nav garantija. Bet no otras..tas ir tad, ja nezini kā sanāks. Bet te viss skaidri un gaiši..diez vai iemīlēsies tieši tevī, ja aktīvi eklējas citur.
Teorētiski, ja pavadīts forš laiks kopā..kāpēc nē? Bet maitas smadzenes urķē... a kā tu jutīsies, kad šis tevi pametīs utt.
Tēma nopietna, bet reizē varbūt ari ne tik ļoti.
Un bez tiem - pamet. Nu negribas pamest :D. Bet ciest ari negribas :D
Un tas nav personiski, ne šobrīd. Vienkārši par nākotni domājot. Kā neiebraukt atkal sirdssāpēs! Vai ari tas ir neizbēgami?