Kaut ko nokauj, kaut kas paliek dziļāks. Mainās jau vislaik.
Es nedomāju, ka dzīve vienam, ar biežām partnermaiņām ir tas, kas padara dzīvi bagātāku. Arī te var saķert to pašu rutīnu, ieradumu... tā teikt, sanāk citus izmantot, lai dabūtu sev kādu svaigāku emociju. Nu pierod tak arī pie šī visa. Pie tam, pieļauju domu, ka ir brīži, kad var sajusties pagalm vientuļš kādā brīdī, kad blakus nav neviena, kad to vistrakāk vajadzētu.
Man nekas labs nesanāk no šādas plivināšanās. Ja dzīve iemet šādā situācijā, tad cita lieta, bet, tā apzināti uz to iet?... ja nu vienīgi jau cienījamā vecmā, bet tad ar vajag kādu ar ko vārdu pārmīt, paknābāt vai uzsmaidīt.