tā tās pīles aiziet pasaulē.
es 1-mēr. kad kādam kamera kaput, piesakos par 1/2 polšu atpirkt iekšķīgās blicenes kondensatoru. dažs iedomājās, ka man jau pilna vašbļoda. bet ir kādi 4 vai 5 no ziepenēm un blicenēm, kuras pats izjaucis, reiz nevar salabot.
kāzu fotogrāfiem skaitās, ka īsto kāzu foto "mākslu" tikai kolēģi novērtē - tipa līgavas pušķis fokusā un viss pārējais migliņā. un smuks bokeh. es tur neko tādu nesaskatu. reportāža ar nedaudz specifiku. scenārijs vieglāk nojaušams, kā karā, bet jāuzmanās no sērojošajiem pakaļpalicējiem, kuriem švaka kustību koordinācija un kuri tomēr vingro ar polšiem un zakusoniem.
gadās jau, ka caur kameru lūrot nojaušu, dēļ mīlestības, vai dēļ kā cita precās.
(motīvs "lai radi nesatraucās par to, ka "cilvēki runā"" laikam vairs nav modē?)
un kāzas gandrīz 1-mēr intersantas ar to, ka laimīgākā vai nelaimīgākā diena mūžā, bet nu diegan īpaša diena gan tā ir vaininiekiem.
pirmajā reizē ceremonijas un kāzas ir visplašākās, jo tās parasti senči izliek un pašiem šķiet, ka vēl jau viss priekšā un paši nopelnīs wiskam citam - otrās un trešās organizējot, parasti jūt galu un negrib bezjēgā tērēties.