Kad uznāk grūtsirdība un neticība, tad apciemoju draugus - pārīti... Kopā viņi jau kadi 10 gadi, pēc piecu gadu draudzības aprecējās, nu ja meitiņai divi gadi... Un neskatoties uz to, ka ir bijuši posmi, kad viens no viņiem ir bezdarbnieks bijis, kad bijuši arī strīdiņi utt, vēl tagad viņi viens otru čubina, par Saulītēm sauc, atstāj no rītiem salīmētus post lapiņas ar bučiņām, laba vēlējumiem... Reizēm paši smejas, ka šad tad rutīna, bet tad ar kaut ko foršu izdomā... Skatoties uz tādu pāri - kad abi ar saviem stiķiem niķīšiem, bet ka mīl viens otru vēl joprojām tādi kādi ir, saprotu, ka katram mums pasaulē ir tas savs lemtais, tikai vai nu mēs satiekam viņu uzreiz, vai pēc 20 gadiem, bet kaut kur pasaulē ir... Kā saka :"Katrs mēs esam enģelītis ar vienu spārniņu - ta nu katram jāatrod tas otrs, ar kuru kopā lidot... "
Protams tūliņ īgņas teiks, ka tie nav 24 gadi...
0
0