gadās!   

visādas , nav ne vaina

Liela vilšanās          

visādas... tas atkarīgs kādas tās ir bijušas un kā ir beigušās ;)

Ļoti pareizi saka mocca, skatoties kādas ir bijušas attiecības... Pārsvara ir vienaldzība vai vilšanās...

   ... oiii, tas gan bija visai interesanti... , bet raksturs tomēr izturēja tos kārdinājuma vilinājumus...

:) Mani pirms kāda laika, caur draugiem, atrada puisis ( nu jau vīrietis ) kurš vēlējās precēt mani 17 gadu vecumā. Sajūta bija dīvaina, satraucoša, satiekot cilvēku kuru itkā pazīsti, bet tai pat laikā svešādāku. Sākumā gribās uzzināt visu - kā dzīve iegrozījusies, ģimene, darbs utt. Es viņu uztvēru kā draugu no pagātnes, bet viņš ... gribēja parādīt ko esmu zaudējusi :(

Patiesībā jāsaka, ka tā vilšanās bija tikai ar vienu cilvēku, ar pārējiem ir daudzmaz normāli, ielas otrā pusē nav jāskrien, ja gadās saskrieties    Bet mana dziļākā pārliecība ir, ka vienā upē divreiz iekāpt nevar, tāpēc es vienmēr brīnos par to, ka cilvēki atsāk attiecības ar bijušajiem. Es parasti pārvelku svītru, kaut gan ir bijuši gadījumi, kad no vīrieša puses ir izteikta vēlēšanās izjukušas attiecības turpināt. Iespējams, ka tas ir tāpēc, ka pārsvarā es esmu bijusi tā, kura šīm attiecībām ir pielikusi punktu.

mjā... kā taica junona2 - vilšanās :( Tas laikam tādēļ, ka jaunībā mums ir savādāka dzīves uztvere, bet tagad klāt nāk arī pieredze un tas vairs nav tas kas bija    

... es, ar draugos.lv... daudzus atradusi(bet, ne ļubestības)... nu, kantes piecirtējus   ... interesanti paskatīties albūmiņus, kā dzīve uz priekšu gājusi... bērni... un ,tā   

Patīkami, ja var paskatīties albūmiņus draugos.lv, aprunāties kā pieauguši cilvēki, bet ja tevi atrod caur kreiso niku, tēlo kruto, bet 1,5 gadu ik pa laikam pazvana vai atsūta sms, tādā veidā atgādinot par sevi     un pārmetot kāpēc esot viņu jaunībā pametusi! Tas jau vairs nav patīkami un ielas otrā pusē starp cilvēkiem arī nepaslēpsies    

Sveta :) ja tu šīs rindas lasi, tad atsaucies :) tu biji blondīnīte - smukulīte... toreiz tev bija 17-18 gadi... man tikpat... es biju ieķēries, bet tā nu sanāca, ka ieķeršanās tika no malas bremzēta :) kopš tā laika redzējušies mēs neesam... tev bija brālēns - Ilmārs... bija, jo viņa vairāk nav... naivums, vai ne ? :)))) ja jau ļoti būtu gribējis satikt, tad atrastu ... bet paspēlēties ar atmiņām taču drīkst ?

Man sanāca pavisam interesanti ar to lietu. Vispirms jau, pēc daudziem gadiem mamma atdeva man viņa sūtītās vēstules no armijas,tās biju pie viņas paglabājusi. Jau biju aizmirsusi par tādām...    , pat nelasīju, noliku malā.(Es biju tā sliktā, kas nesagaidīja puisi no armijas.Jau bijām gadu nodzīvojuši kopā, bija tikai jāpārdzīvo armijas laiks, pavisam maz pietrūka.) Pēc pavisam neilga laika viņš man uzrakstīja vēstulīti "draugos". Kad tikāmies bija satraukums, neko nebiju dzirdējusi par viņu vairāk kā 20 gadus. Nekas nebija mainījies, ja nu mati ar sirmumu, gan runasveids, gan skatiens, gan žesti... viss tas pats. Sajūtas?   Tādas, ka tiekos ar tuvu cilvēku.
Siipols saka, ka paspēlēties ar atmiņām drīkst   Es domāju ne tikai atmiņām, tur vēl nāk klāt - kā būtu, ja būtu bijis...
Nezinu vai tas bija labi vai slikti, ka tikāmies, bet ir sajūta, ka tiek meklēta taciņa atpakaļ.   

Visādas cilpas metot, ieķēries biju vienā lietuviešu meitenē jau kopš trešās klases... Skolas mainījās, bet interese epizodiski bij noturīga... No armijas sagidīt, pat pēc intensīvas sarakstes, šai kādi pāris mēneši pietrūka... Biju pat pulksteni dāvanai atvedis, tālaika elektronisko -- tai rītā, kad iešu ciemos, dāvanu nesīšu, elektroniskajā tablo pēkšņi uzradies melns pleķis: izplūdis/traumējies šķidro kristālu displejs -- mellā zīme... Kad gadus 7 vēlāk, naftinieka apprecētu sastapu, paklausījos tās runas par dzīvi, paskatījos mutē, kas zeltam zobiem piekrauta, mājās gāju Dieviņam pateicīgs, ka paglāba/pasargāja mani no tā ārējā smukuma... Toties viņas tēvs bija teicis, -- nu kurš ta esot varējis iedomāties, ka šis (es) izstudēšot un tā aiziešot uz augšu... Cik nu tās augšas, bet, redz, pat mājās aprēķini bijuši taisīti, bļin... :))

   jā, bet nevar zināt, kāda viņa būtu, ja vīrs būtu bijis cits... vai ne?

Protams, -- visi mēs taču maināmies, mijiedarbojamies... :)) Tobrīd viņai likās, ka dabūjuse, ko gribējuse, -- es, savukārt, priecājos, ka neesmu dabūjis, ko negribējis: kopā ar formas lieliskumu satura nepietiekamību... :))

..:)) nemēdzu atskatīties atpakaļ,kad satieku tādu veco mīlestību vienkārši paeju garām itkā nekad nebūtu bijis pazīstams,lai tā pagātne paliek vēsturei es eju uz priekšu,gāzi grīdā..:)))            

   bet vai tad tā nav daļiņa Tavas dzīves?   Tā jau nav, ka neesi pazīstams...

..:)) nemīlu dzīvot pagātnes atmiņās arī negribu satikt tās sievietes kuras bijušas sliktas vai labas tam nav nozīme,ir tikai šodiena par rītdienu domāšu ritdien..:))   

Jā, ir tikai šodiena. Tikai tas nenozīmē, ka nav bijusi vakardiena. Maigoni... Tu tāds tiltu dedzinātājs izklausies... aiz sevis visus sadedzini