ube- bet vispār jau par sievietēm...
un šajā sakarā atkal atļaušos šo to iekopēt..
Runa ir tieši par precētām sievietēm, kuras uz mani ir kā uzburtas. Iepazīstos ar sievieti, sākam attiecības, bet vēlāk izrādās, ka viņa ir precējusies. Kad jautāju, kāpēc tu krāp savu vīru, šī man atbild: "Cik tu naivs, lai cik labs arī būtu vīrs, tik un tā sieviete meklēs mīļāko, jo cik tad ilgi ar vienu gulēs, gribas arī kādu jaunu, skaistu, neiepazītu mīļāko, nu tieši tādu kā tu." Ar viņu mums attiecības pajuka. Aizeju kaut kur atpūsties, nākamā jau klāt, pat laulības gredzenu nav pacentusies novilkt, bet velk mani dejot, grābstās gar dibenu un piedāvā vakaru turpināt viesnīcā. Kad prasu, kur tad vīrs, šī nosarkst un ar izbrīnu jautā - kāds vīrs? Kad parādu uz pirkstā esošo laulības gredzenu, tad sāk stostīties un taisnoties: kāda gan starpība, ka viņa ir precējusies, vai tad tāpēc mēs nevarētu pavadīt kopā neaizmirstamu nakti? Kad atbildu, ka nevarētu vis, šī apvainojas un iet meklēt citu. Neesmu nekāds žigolo, kuru var dabūt katra, kurai sagribas mīļāko.
Ar to vēl nebūtu gana, tagad mani ir sākusi iekārot vecākā brāļa sieva. Reiz, kad viņa atbrauca darīšanās uz Rīgu, brālis sarunāja, vai viņa nevar pārnakšņot pie manis dzīvoklī, jo citur neesot kur palikt, es teicu - nav problēmu, lai tik paliek. Palikt tad palika, bet, kad visas darīšanas bija nokārtojusi, ieradās dzīvoklī ar pudeli, nezinu, laikam jau ar nodomu mani piedzirdīt, jo, kad pudele bija tukša, sāka man līst virsū un izģērbties...
Nu un kā pēc šādas pieredzes ar sievietēm lai vēl uzticos viņām? Palēnām tā ilūzija par savu vienu vienīgo sāk izplēnēt, jo vairs jau neticu, ka arī es viņai būšu viens vienīgais :(
(c)
0
0