man gan ir doma sadedzināt mana bijušā vīra armijas vēstules... jā skaistas,esmu raudājusi tās pārlasot neilgi pirms šķiršanās... bet tagad... kāda tam nozīme?

Man gan nekad nav neviens rakstījis mīlestības vēstules, bet, domāju, ka tās ir tā lieta, kuru nevajadzētu iznīcināt. Tajās taču ir jūsu pašu dzīve, sapņi, ilgas... Žēl, ka ne vienmēr ’tas viss ir uz mūžu, tomēr bija brīži, kad tās sildīja. Un tieši šo atmiņu un sajūtu dēļ ir vērts saglabāt! Neiznīciniet tās, tā ir daļa no jums pašām!

jā..izrādās,ka var nodot Valsts arhīvā:)
erbervila>kam man tas atstāt... bērniem,ja miršu?
un viņi jau nesapratīs,ka tik skaisti viss varēja būt... bet nebij...

Doma par valsts arhiivu ir laba!
Iedomajieties - peec 300 gadiem muusu peectechi izvilks kaadu ilgi paguleejushu veestuliiti, kuraa aprakstiiti ikdienas notikumi, starp jaukajiem miilestibas vaardiem..

piemeeram... " kaa sestdien saaka snigt sniegs, taa veel shodien (treshdien) snieg, tava maasa katru riitu iziet no maajas stundu agraak, jo lai tiktu liidz celjam, jaabrien pa kupenaam, kas sniedzas liidz paduseem... "
Tas tak buutu interesanti naakamajaam paaudzeem - kaa cilveeki dziivojushi shodien.. Ja taa padomaa - par saviem senchiem uzzinaam tieshi no arhiiva dokumentiem, pastkarteem, kas aizkjeerushaas kaados beeninjos un nodotas muzejiem, aa un no bazniicas graamataam.. Bet tas viss ir tik kaa "skelets" - baisi daudz "miesas" sleepjas tieshi taadaas privaataas veetulees, dienasgraamataas utt..

Es savai sievai uzdāvināju savu dzejoļu grāmatiņu. Tajā bija izteikta visa mana mīlestība pret viņu, ko, iespējams ikdienā, skaļi nespētu pateikt ar vārdiem..

Zole..
Ax, cik tas ir romantiski       

zole>super! man arī ir doma uzrakstīt visus savus dzejoļus un kādam uzdāvināt:)
tikai ir nianse... tie ir veltīti vairākiem cilvēkiem,kad emocijas ir situšas augstu vilni,katrā ir ielikta sava emocionālā daļa:)... nu bet es padomāšu

Paldies, meitenes.
Yesli. Tas taču nekas, ka doma veltīta vairākiem. Galvenais ir tavi vārdi un tavas izjūtas, kuras uzrakstītas uz baltas lapas. Un nav jau svarīgi, kuram/kuriem tu savas domas velti. Tā ir dāvana!!!

Zole>

Paldies..

Un neviens tā arī īsti nesapratīs, kur ir patiesā rudens būtība..
Vai koku zeltainajās alejās? Viršu paklājos? Dzērvju kāšos?
Bet varbūt, ka tā slēpjas mūsu ilgās pēc skaistā?...

zole>rudens ir īpašs laiks:)sajūtās... un te viss ir kopā:)
jo tas vairāk liek iedziļināties savā iekšējā pasaulē... un vai tad visi neilgojas pēc kā skaista?

kad man bija 16, pirmoreiz sam’īlējos,tad manā dzīvē bija laiks, kad saņēmu katru dienu pastkastītē pa vienai mīlestības vēstulei.. tas ilga mēnešus 3 un bija tik skaisti...

patiesiba, kas tad paliek?
ja ne sajuutas un atminjas, par to apskavienu, par to skupstu uz pleca, par to skatienu..vai domu gajienu..kas sakriit ar otra tekstu..paliek sajuutas, kas silda..ilgi, ilgii veel..arii rudenii... pirms ziemas   

Vai tomēr nav labāk mīļi izturēties, nevis papīru tērēt, jo vārdi ir tikai vārdi, un papīrs pacieš visu...    

Sava bijušā vīra mīlestības vēstules, kas rakstītas no armijas, sadedzināju kamīnā tai dienā, kad viņš aizgāja.

emocijas, sajuutas..nevar sadedzinaat..sadeg tikai materialaas vertiibas..papiirs...    

... kā nu kurš..es savu laulības gredzenu pēc šķiršanās pārdevu, naudiņu pārvēŗtu benzīnā un izbraucu... un jutos labi :-)

Bet ja vīrietis tos pašus dzejolīšus, tos pašus teicienus velta katrai nākošajai. Un vēl saka, ka apnicis jau pa to jūrmalu vazāties, bet šīm jau patīk. Ir tādam prāts galvā, vai kur?

mes ljoti dazadi pieejam lietaam vienam notikumu simbols..lauliibu gredzens, citam tikai celmetala izstradaajums..nezinu vai laulibu gredzenam manaa dzive milziiga nozimee..bet nenaak prata to aizdot pasaule..varbuut tas kaa simbols.. nepiepilditaam idejaam...
   
lauliiba bij iisa, dziive vairakkart garaaka..bet dziesmas neskaneeja tik un ta...