Roze , ja ar veci ir kā ar to veco čemodānu bez roktura, kuru līdzi stiept ir grūti, bet izmest žēl... tad nu patiešām japarvērtē, lai tie spēciņi būtu lietderīgi izmantoti.    
Un vispār ir dzirdēts arī ne reizi vien sievietes sakām:"lai nemaz nesapņo, neredzēt viņam brīvību, nav tādu godu pelnījis"    

lauvenek... es nedaudz citādi biju domājusi. Ja tas vīrietis tiešām sievietei liekas foršs, vai nesanāk par daudz no sevis ko dot, censties, lai spētu paturēt   Un, ja gala beigās attiecības pajūk, tad tiešām var būt pamestības sajūta, ka sievieti pamet.

Bišķiņ novirzīšos no tēmas. Man liekas, tā ir apsurda situācija ka lai justos brīvi ir jābūt šķirtam. Vai tad laulība ir ieslodzījuma vieta?    

Centīsies tik traki,ka šķiroties(gadījumā ja) domāsi,ka vīrietis Tev(sievietei) nez kāpēc palicis kaut ko parādā... un iespējams tāpēc jutīsies pamesta un piečakatrēta :)
Nonākam pie secinājuma,ka viss ir mūsu galvās gan brīvība,gan ierobežojumi    

... un stereotipi      

Roze par to turēšanos pie saviem večiem nejau es teicu, bet pirtnieks    Protams, Tev ir taisnība. Tāpēc jau parasti saka, ka gājējus nevajag mēģināt aizturēt, jo tie tāpat aizies. īstenībā reālajā dzīve pietiekoši daudz ir redzēti piemēri, ka tieši sievietes ir tās, kuras cenšas saglabāt kopdzīvi, bet kad rezultāts nav vēlamais un tomēr viņa atsākās turpināt tā tālāk, tad sabiedrības stereotips nostarād un atskan : "nu re, nabadzīte tā centās, tā centās, bet vīrietis viņu tāpat pameta". Da nejau vīrietis viņu pamet, bet sieviete pārstāj bezjēdzīgi ieguldīt savus spēkus, lai kaut ko saglabātu. Ja kāda grib, lai apkārtējie viņu žēlot, tad sevi uzskata par pamestu, gudrās saka savadāk:" viens dzīves posms ir beidzies, sākas nākamais, bet katrā dzīves posmā mēs kaut ko mācamies"    

>roze
Tie jau tie paši ierobežojumi,jo ierobežo mūsu domas...    

tikpat labi var "Brīva un pamests."
sterotipi mazliet aiz tam, ka tas pie kā paliek bērns (un tā krietni biežāk māte, kaut ibioloģiski attaisnoti tas tikai, kamēr ēd no krūts), tam vairāk aste zem bluķa.


zumciks, bildē trokšņus var redzēt. skaņā arī, kad skatās spektrorgammas un apliecošās, bet tā jau viszualizācija.

snikers... domā, daudzi laulībā nejūtas kā ieslodzījumā?      

>roze
Un tā ir vēl viena cilvēces netrisināmā mīkla "kakova hrena jāprecās,ja tas tevī izraisa negatīvas emocijas?"
Bet patiesībā lauvenek izklāstīja ļoti filosofiski pareizu domu par steriotipiem un pašu "pamesto"    

Roze... droši vien, ka tā ir. Tikai kāpēc tā notiek? Vai uzskatam, ka pēc laulības otrs tiek uzskatīts kā privātīpašums? Manā skatījumā otrs nav jāmēģina ierobežot, tas ir sākums beigām  .

Bet precās jau domādami, ka būs superīgi un ilgstoši, "" ilgi un laimīgi""   . Un kamēr nav saprasts, kas ir laulība, to nemaz nevar zināt. Un tad sanāk tas kakova hrena un ieslodzījuma sajūta. Ja kāds sāk vispār tikai runāt par to, ka var būt brīvākas attiecības laulībā, tad vesela stereotipu kaudze sāk birt...

Laulība man šķiet nemazina brīvību,bet pieliek vairāk atbildības par savu rīcību,ko daudzi tad arī varētu uzskatīt par viņu dvēseles lidojuma ierobežošanu    

   o, beidzot snikers pateica to, ko visas šīs sarunas gaitā gaidīju... ko nesapratu jau uzstādījumā.
Brīvība - no kā?
Kāpēc lai nebūtu brīvs tieši tāpēc, ka kopā?

Ziniet, kas mani vairāk smīdina - dzīvo cilvēciņi kopā 5 gadi, nolemj viens otram pateikt jā - parādīt, ka gribēs dzīvot kopā visu mūžu... Un - noslēdz laulības līgumu, kas protams ir vajadzīga lieta... BET... 5 gadi tādu nevajadzēja, bet te, kad saka viens otram jā uz mūžu, pēkšņi vajag - pretruna...

>kodmanja
Tu var apgalvot,ka visa mūža garumā Tavas domas par kādu lietutēmu utt. nemainīsies? Ņemot vērā to,ka mēs nedzīvojam uz neapdzīvotas salas,esam daļa sabiedrības,kas nemitīgi mijiedarbojās. Tieši tas "uz mūžu" skan kā spriedums,ko daudzi reliģiju vergi arī ievēro lai vai kas,lai gan lietderīgāk būtu iet katram savu ceļu.

kodmaja, bet tavuprāt laulības līgumu slēgt īsi pirms šķiršanās ir godīgāk vai slēgt to, kad bizness sāk ļodzīties un gribas pasargat privāto mantu?    
Laulības līgums ir rakstiski apstiprināti spēles noteikumi - katrs zin uz ko viņš parakstās un nenotiek plūkšanās, ja pēkšņi dzīves apstakļi mainās. Negodīgak ir tad, kad cilvēki padsmit gadus nodzīvo kopā, viens otru atbalstos, dzīvojot otram lūdzi un katrs dodot savu ieguldījumu kopdzīvē, vienam no tiem juridiski pieder daudz tas, kas iegūts kopdzīves laikā, bet kad šķiras tas, uz kura vārda viss noformēts otram parāda figu. Kamēr dzīvo kopā bez laulības reģistrācijas, tāpat katram pieder tikai tas, kas uz viņa vārda reģistrēts un nav svarīgi, vai otrs ir par to maksājis vai nav. Savu ieguldījumu var pierādīt tikai tiesā ar maksājuma, ieguldījuma dokumentiem.

par to brīvību... jebkura kopābūšana tomēr saistās ar ierobežojumiem. Ja man ir mīļotais vīrietis, nu nez vai es tā ņemšu un kādu vakaru laidīšu uz tusiņu ar kādu citu...    Cits jautājums, vai es to vispār gribēšu darīt. Bet tomēr, ierobežojums...    
Šaujiet mani nost, ja tas ir streotips, bet man tomēr liekas, ka lielākie ierobežotāji ir vīrieši... un tajā pašā laikā lielākie kliedzēji par brīvību    

Es nesaku, ka laulības līgums nav vajadzīgs, es saku, ka tāda vienošanās ir vajadzīga jau no pirmsākumiem, cilvēkiem, kas dzīvo bez laulības ar varbūt daudz kas pēc tam dalāms... Vienkārši nesen viens pāris apprecējās un slēdza šo līgumu - diemžēl radās daudzas domstarpības... Bet kopā viņi bija bijuši jau 5 gadi... Un man tas likās mazliet smieklīgi, ka 5 gadi viņiem tā nelikās problēma, bet tai skaistajā dzīves momentā, viss tika aizēnots ar mantas dalīšanu...

Labāk dalīt pozitīvā notikuma priekšvakarā,ne kā negatīvā rītdienā...