Viena no patiesākajām dzīvesgudrībām, ko esmu sapratusi gadu gaitā: IR KAUT KAS VIENMĒR, JEBKUROS APSTĀKĻOS JĀATSTĀJ TIKAI SEV: draugi, nauda, laiks... arī noslēpumi, vaļasprieki... Viss, ar ko nav jādalās.
Un tikai tāda tu patiksi arī citiem, tikai tad tevi novērtēs un cienīs.
(ar "tu" ir domāta abstrakta persona, nevis ieraksta autore)
Pretējā gadījumā var beigās sanākt, ka atrodies pie sasistas siles, ar vēlmi vainot visu pasauli savā neizdevušamies dzīvē..

Tā kā andriņai- pilnīgi piekrītu.

Es domāju, ka savas dzīves vēlmes var pakārtot citam līdz tam brīdim, kamēr jūti, ka rīkojies saskaņā ar sevi..ka tev ir prieks savas vēlmes saskaņot, ka tas otrs to novērtēs un tev būs gandarījums... Tu atkal savukārt saņemsi gandarījumu, pateicību, pakalpojumu pretī.
ja jūties, ka tu tikai dod un dod, nesdams lielo upuri, bet tas otrs tikai ir ņēmējs, nerēķinoties ar Tevi, domāju, ka prieka tur vairs nav nevienam. Mīlestība ar nosacījumiem nevienam nav vajadzīga.
Labāk kādu reizi veltu laiku sev- aizbraucu ceļojumā, palutinu sevi ar kādu foršu procedūru, atgriezīsies atpakaļ pie saviem bērniem, savām "otrām pusēm" ierindā pavisam citas cilvēks... arī viņi to pratīs novērtēt...