Viņš sacīja: «Man patīk daudzas, Es nevaru būt tikai ar vienu».
Viņas atbilde bija viņas smaids.
Viņš teica: «Esmu pats par sevi - brīvs un nevienam neko neesmu parādā».
Viņa aizsmēķēja un nodūra acis.
Viņš turpināja: «Man patīk sievietes, kuras saprot mani, un respektē manu brīvību».
Viņa pavīpsnināja un izpūta šauru dūmu strūkliņu.
Viņš sacīja: «Piedāvāju, Tev labi pavadīt laiku, Tu man patīc».
Viņa nodzēsa cigareti un ielūkojās viņa acīs.
Viņš saprata, ka viņa neiebilst.
Viņš pajautāja: «Tev, laikam, ir bijuši daudzi vīrieši?»
Viņa apskāva viņu un stipri piespiedās tam klāt.
Viņš vaicāja: «Vai Tev ir labi ar mani?»
Viņa aizvēra acis un noskūpstīja viņu.
No rīta atvadoties, viņš sacīja: «Viss bija lieliski, tikai lai tas paliek starp mums».
Viņa pastiepa roku un no viņa pleca norausa neredzamu puteklīti.
Viņš teica: «Es Tev uzzvanīšu kaut kad».
Viņa pamāja un aizvēra durvis.
Viņš piezvanīja tajā pat vakarā.
Viņas nebija mājās.
Viņš sazvanīja viņu uz mobilo tikai vēlā naktī.
Viņa atļāva atbraukt tikai pēc nedēļas.
Viņš jautāja: «Nu, kā atpūties bez manis?»
Viņa pasmaidīja un piedāvāja kafiju.
Viņš zvanīja viņai gandrīz ikdienas.
Dažkārt, viņa vienkārši necēla klausuli.
Viņš apciemoja viņu tad, kad viņa atļāva.
Viņa nepaskaidroja, kapēc uzaicinājumi bija tik reti.
Viņš saprata, ka grib būt tikai ar viņu.
Viņš nervozēja, kad viņa neatbildēja uz zvaniem.
Viņš trakoja, kad dzirdēja, ka viņu ir redzējuši ar citu.
Viņš gribēja, lai par viņu saikni zina visi.
Viņa bija pret.
Viņš vēlējās, lai viņa pieder tikai viņam.
Viņš atbrauca pie viņas ar milzīgu sarkanu rožu pušķi.
Viņa pieņēma ziedus, bet lūdza bez uzaicinājuma vairs nebraukt.
Viņš gribēja lūgt viņu kļūt par viņa sievu.
Viņa pateica: «Esmu pati par sevi».
Viņš aizsmēķēja, viņam trīcēja rokas.
Viņa teica: «Esmu brīva».
Pēkšņi viņam kļuva auksti.
Viņa sacīja: «Es nevienam neko neesmu parādā».
Viņam likās, ka sirds apstājās.
Viņa sacīja: «Un es neko netaisos mainīt».