NikuJā... no romantikas dumpigais nejēdz.pārlec pāri pa žogu botaniskā dārzā, saplūc veselu klēpi ar puķēm un pie Pekausīša traucas... un aiz manis birst pukes norādot-kurā virzienā esmu aizgājis

Tā ja... reizēm apjaust, taču neiegūt, ir vairāk nekā iegūt... :)

Pamēģināju kā Tik-Tak lasīt no beigām :))) Lūk, kas sanāca:

Viņas nāvi dabūt
Tu vari arī.
Uz brīdi vari pabūt
Tu viņas dzīvībā.

Lem viņai nāvi,
vai arī - ņem to līdzi.
Tā viņas smaržā stāvi
Un brīdi noliecies.

Puķes dēļ
Tā tev ir jānoliecas,
Vanags spārnus ceļ,
Kā gaisā gribēdams tikt.

Ir jānoliecas,
Lai puķi dabūtu.
Jau dienas simt un piecas
Es saku jums.

ļoti jau nu izklausās pēc pārplēstas jaunavības plēves dziesmas..

:))))))
hm-hm

Piekrītu Tev, Ubīt. Var jau lasīt un uztvert kā bērns pasaku... bija puķīte, ziedēja, vai nu izdzīvoja savu mūžiņu, izsmaržoja un ziedlapiņas nobirdināja, kur augusi, vai arī ātri novīta kādā citā vietā.
Un var padomāt arī mazliet savādāk... :)

Jā, manuprāt dziļš dzejolis... :)

Ziedonis tak tik plakani nedomā: puķīte vāzītē... zāles stiebra nāve... :)

cik daudz prieka sev līdzi nes ziediņš uz galda-īpaši, ja ar mīlestību dāvināts(vai tad arī piedomājam par nāvi vāzē??????????) ... piekrītu miki, ka katram sava misija... dabā mazliet pat tā, ka ziedi jānogriež- būs nākošie un nākošie

misija katram sava!
katru zāles stiebru bērēs apraudāt ir muļķīgi

Inčīgs dzejolis... :)