Kopš labākajiem savas dzīves gadiem TO saukt par seksu man īsti tā kā nav gribējies, par mīlēšanos- jā..
Sekss- tas likās pārāk bezpersoniski, bez paliekošas tuvības klātbūtnes. Un šodien manī uzausa tam papildus skaidrojums:
sekss ir tad, kad mīlējas, it kā vēloties atbrīvoties no šīs nevēlami spiedīgās vajadzības pēc tuvības, nepārmijoties ar emocijām, nebagātinoties un varbūt pat bēgot vai slēpjoties no sevis (šis pēdējais, žargonā runājot, iespējams, vairāk attiecināms jau uz ’drāšanos’ )

Protams, ir jau tā, ka sekss tāpat kā mīlēšanās atrauj vaļā gan apziņu, gan visas Tavas sajūtu poras, tomēr tas ir citādāk, un vai līdzvērtīgi? Par seksu es visai maz ko zinu