Piektdienas vakars, izeju Rīgas ielās; padomā nekas sevišķs, bet te, pašam negaidot, Novembra krastmalā pie manis pienāk klāt jauna sieviete melleņu tumšiem matiem tā ap 30-it un kaut ko lūdz. Parasti izvairos no cilvēkiem, kas tiešā veidā prasa naudu, tomēr šoreiz ieklausoties sadzirdēju lūgumu izsaukt ātro palīdzību, gribot nokļūt līdz psihiatriskajai klīnikai, jo tai tūlīt sākšoties lēkme. Nekas neliecināja par ko tādu, varbūt nedaudz izmisuma, ko saskatīju viņas sejā. Un ap sirdi kļuva tā dīvaini- ne īsti apvaicāties un uzklausīt, varbūt kas personīgi atgadījies, ne arī novērsties. Ņēmu un zvanīju uz ātrajiem. Gods kam gods, tie manu zvanu ņēma ’pa nopietnam’; dažas minūtes un bija klāt. Kas tālāk notika ar to sievieti, nezinu, bet teikšu jums vienu, viņa nebija neglīta un no skata nekas par neko tādu neliecināja, ka ir kādi acīmredzami šķēršļi iespējām būt laimīgai. Vēl jo vairāk, man viņa likās simpātiska (prātā nāk sižeti no Remarka "Melnais obelisks" ) - jutekliska, ar neviltotu sirsnību. Nu, jā- pastāv jau arī laicīgās problēmas, un varbūt kāds pazemojums iztukšojis tik ļoti, ka alkas pēc mīlestības un iespējas tās realizēt ir viena no otras tik tālu, un..

Šis notikums turpmākajam vakaram pavēra īpašu atvērtību un nokrāsu, atkal pasauli ieraudzīju ar eņģeļa acīm