Tev nav vairs ar ko runāt

           It kā apkārt cilvēku simti,

           It kā kontaktu daudz.

           Un tomēr par ko tev ar viņiem runāt?

           Bars vilku vien apkārt tev kauc.

 Tik par tukšumu!

           Vienplaknes sindroms saēdies daudzos.

           No simtiem un tūkstošiem tik daži asni.

           Tik daži ar ko aplūkot prasmi.

Nu un, ka zināšanu apkārt tev pilns lauks.

Nu un, ka skaitās veci gudri vīri. Un tādu ir daudz.

Bet par ko runāt? Sen vairs tie nav dzīvi!

           Daudzi mēs tādi. Starp simtiem un tūkstošiem vieni.

           Tiekam mērīti, svērti. Cenšas mūs iebāzt plaknēs.

           Un par ko tad runāt?

Arī starp draugiem tu viens.

Tik daži asni ko reti aplūkot nāc.

Un arī tos ar laiku pārņem prāts.

           Jo ilgāk tu atrodies laikā, jo vairāk tu viens.

           Visi tev sveši. Pat draugi, radi. Pat tuvākie..

           Visi “aiziet”.

 Tu vēl sarunu uzturi. Tu neatsakies, bet ceri, ka kādreiz runāsi.

Laikam jau velti. Laikam veltīgi tiem spēki smelti.

          Laiks tuvojas, kad jāizlemj būs par iespēju “mirt”un iespēju “dzimt”.

          Vēl jau tālu līdz tam.

 Viss gan ir relatīvs.

          Jāizlemj vien būs. Būs jāatsakas pilnīgi no visa, kas pierasts, ja nespēs tev sekot.

          Ja traucējot kliegs, nevis pretim tev rokas sniegs.

 Nezinu, vien bērni mani vēl saprot.

Un vēl, tie, kas starp pasaulēm jau stāv.

Tie, kam dzīves pēdējās stundas uz zemes jau bāl.

         Smieklīgi. Un cenšas mūs iegrožot plaknēs.

         Cenšas argumentēt, ka jāturas saknēs.

Nu tad turaties vien.