Dažreiz skaidri sajūtu, man dāvāto sirdi, kā smilšu pulksteni, kurā pieklusināti skan laika un apstākļu dzenātās smiltis un kolbai ir divas pretējās uztveres daļas – spēle starp labo un slikto. Un cik neitrālas pašas emociju smiltis nebūtu, mirkļa interpretāciju ietekmē tas, vai graudiņi ir sabiruši labajā vai sliktajā pulksteņa kambarī.

Ir teiciens – ka neskatoties ne uz ko, jūties kā spārnots. Ir teiciens – tev nekad nekas nav pa prātam. Tad jau, kur birst tās smiltis, vai, kur mēs ļaujam tām birt, tā arī jūties.

Joks tāds, ka smilšu noskaņojuma mehānismam viducis nepastāv, nav tās zelta vidus tvertnes, kurā būdamas smiltis  nepadarītu mūs par apstākļu vergiem. Un runas par turēšanu sevi rokās un savas uztveres ietekmēšanu vairs nav aktuālas.

Un ja varētu apstādināt šo pulksteņa nemitīgo griešanos ap centa asi, atstājot smiltis tikai vienā - gaišajā pusē, ko mēs iegūtu no tā? Vai paliekot uz mūžu sapresētas slēgtajā telpā pašas smiltis nesāktu pelēt? Varbūt tomēr, smiltīm birstot caur gaisu, maisoties savā starpā, dziedot un veidojot figūras, šķietamas nejaušības vadītas tās sakrit kaudzītē zem strūklas, lai kaut uz mirkli mēs sajustu sevī melnumu, tumsu, ļaunumu, skumjas, lai labāk izprastu sevi un citus, lai tiektos pēc gaišuma un neapstātos, priekšlaicīgi apturot laiku.

Un Viņš redzēja to labu esam...