Rakstot jautājumus- atbildes vienā vietējās avīzes forumā, pamanīju likumsakarību: ja rakstu ar kādu šķietami vīrišķīgu niku, tad jaunkundzes plivina skropstas, atbildot „ak, man patīk jūsu humors”. Ja atbildu ar šķietami sieviešu niku, vai pēc konteksta var saprast, ka esmu sieviete, tad cik lietišķa un konstruktīva nebūtu atbilde, laiku pa laikam turpmākajā sarunā lasu: „tu, aizvēries! Tev te vispār nav ko darīt utt.”

Un pāris reizes palasot ko, ticiet man, kāda vai kādas sievišķīgas būtnes domā par mani, nevis ventilāciju, firmas kontakta numuru vai bankas likmju salīdzinājumu, es aizdomājos par to, cik ļoti atšķirīgi mēs uztvērām sieviešu un vīriešu humoru. Un te neiet runa par smalkumu vai raupjumu, jēlos jociņus izsakot.

Sievietes pieņem, atkarībā no vīrieša attīstības līmeņa, pareizinot to ar viņa pievilcību un savstarpējas pievilkšanas spēku, JEBKURU vīrieša humora – ja traktorists, tad traktorista jociņus, ja vizāžists tad vizāžista utt. Ja nepatīk vecis, nepatiks arī joks – easy. Sievietes veselīgi pieņem sieviešu jociņus ja viņas nav konkurentes. Te nav nekāda sakara ar joka kvalitāti, bet personisko attieksmi.

Vīrieši var mierīgi pieciest (ja ne atbalstīt) da jebkādu cita vīrieša joku, jo vecis ir un paliek vecis, ja vien kopā nesalikt latīņu valodas  skolotāju un to pašu jau piesaukto traktoristu.

BET šeit nāk tas punkts, kas lika man drukāt tumsā jaunu atklāsmi – Daudzi vidusmērā vīrieši, pārsvarā nav vispār gatavi nekādiem jokiem no sieviešu puses. Kāds joks nebūtu, tas būs slikts, vienkārši tāpēc ka nācis no sievietes. Te var būt vairākas kategorijas: viņai stulbi joki, viņa ķiķina, viņai ir veču joki, viņai ir pārgudri joki; viņai joki ir, kā saka, bet es tos nesaprotu, utt. 

Ievērojiet, ka es šeit runāju par vidusmērā cilvēkiem nevis Barona kungiem, kas smējās arī pēc slaucējas stāstītā. Es runāju par, tā saucamu, vidusmērā cilvēku –  vidēji statistiskais respondents.

Ja vīrietis saka, ka viņam piemīt humora izjūta, vai vienkārši humors, tas nenozīmē, ka viņš sapratīs cita cilvēka vai sievietes joku. Bieži vien tas nozīmēs to, ka viņš pats labprāt stāsta anekdotes un gaida ka visi smiesies!

Vai ir valodnieciski kāds jēdziens kas apzīmē divvirziena humoru? Tā lai cilvēks varētu atķeksēt vai viņš pats laiž humoriņu/ vai viņš spēj arī saprast cita cilvēka teikto?

Šodien es jūtos kā Eko ceļojot ar lasi..

Var jau teikt, ka īstais humorists māk pieskaņoties publikai. Un galu galā joks, jau ir domāts nevis izteikšanai, bet klausītāja sasmīdināšanai. Ja klausītājs, vai lasītājs joku nesaprata, tad slikts stāstītājs mums ir! Tomēr, saskarsme ir spēle abos virzienos, un tas nozīmē, ka abām pusēm jāpapūlas nevis smieties skaļāk, bet iedziļināties teiktajā.

Hmm cik bieži es rakstu „lāpsta” nekad nesatiktiem vīriešiem, kurus nekad arī nesatikšu... Akmens manā dārzā.

Un noslēgumam, gribētos pateikties visiem tiem, kas sirsnīgi smējās, klausoties manī, un teica ka patīkami bija tā parunāt..:)