Sasnieguši savu patreizējo vecumu, visi nocietinās: piedzīvojušas dažus skumjus brīžus, ko sniedz mīlestība, sievietes izvairās no briesmām un labprātāk pavada laiku ar veciem, uzticību iedvesošiem ķēmiem; vīrieši vairs negrib mīlēt, viņi metas uz lolitām vai ielenēm; visus klāj bruņas, neviens vairs nekādā gadījumā negrib kļūt nedz smieklīgs, nedz nelaimīgs. Tu skumsti pēc tā laika, kad mīlestība nesagādāja sāpes. Sešpadsmit gadu vecumā Tu tikies ar meitenēm un viņas pameti vai viņas Tevi pameta viegli, jautājums tika nokārtots pāris minūtēs. Kāpēc vēlāk viss kļuva tik nopietni? Loģiski būtu, ja notiktu otrādi: drāmas pusaudžu vecumā, bet tagad- nesāpīgi. Tak nē. Jo vairāk gadus pieredzam, jo kļūstam ievainojamāki. SAVAM VECUMAM TU ESI PĀRĀK NOPIETNS! PASMAIDI :)