Log in
Menu
Advertise
estere21

Man... mūsu draudzība... likās...


Kāpēc tas tā... ? Uz pasaules satiekas divi cilvēki... Sniegpārslas pavisam lēni krīt uz zemes, un pārklāj to ar mīkstu, pūkainu segu... Nu ko Tu man devi... ? - Neko, tikai atņēmi 'Laimi"... Bet, ja var, tad lai ņem!!! Tad es ņemu mēteli, cepuri, ģērbjos un eju... Vienkārši tāpat pa ielām paklīst... Pēkšņi gribas Tavam plecam pieglaust seju - Pastāvēt tā mazliet un sacīt : 'Redzi sniegs mazām pūkainām pārslām krīt - paņem to rokā un savel piku... Tā ir cieta, man mūsu draudzība likās... Bet tad, kāds to sviež pret pelēku, ziema sasalušu asfaltu un tā... -SAŠĶĪST-   
Published by: estere21
Published: 23/12/2009 20:56
Viewed 1486 times
Comments: 2
0 people like this blog
Comments (2)
sirsnina-3 | 27/12/2009 18:14
Sievietei ir grūti, nepieķerties vīrietim, kurš viņai dāvā glāstus.
krots4 | 25/12/2009 13:22
Viena lieta ir sajust prieku no glāstiem, bet cita lieta ir pieķerties tam, ka mums šo sajūtu sniedz konkrēts cilvēks.. Ir forši sajust atkarību no sajūtām, jo tās nekad nepieviļ, kad vien sajūtam pazīstamo iekutēšanos pakrūtē :) ..bet nez vai vajadzētu justies atkarīgam no cilvēka, kas mūs noglāsta, jo cilvēki daudz retāk ir namainīgi savā attieksmē! :) ..Novēlu neielikt savu prieku sniegapikās! Labāk ielikt to glāstos! :)
At this time, we only use technical cookies to ensure the proper functioning of the website. More information