- Miljons, - noskaitīja NEPRĀTS un devās meklēt pārējos.
Pirmo viņš, protams, atrada SLINKUMU.

Pēc tam izdzirdēja, kā TICĪBA strīdas ar Dievu, bet par KAISLI un VĒLMI uzzināja tāpēc,

ka vulkāns nodevīgi vibrēja.

NEPRĀTS pamanīja SKAUDĪBU un saprata, kur slēpjas TRIUMFS.

EGOISMU pat nevajadzēja meklēt, jo vieta, kuru viņš bija izvēlējies, izrādījās bišu strops,

un bites, loģiski, izdzina nelūgto viesi.

Dodoties tālākos meklējumos, neprāts pienāca pie strauta, nolēma veldzēt slāpes un pamanīja SKAISTUMU. Bet ŠAUBAS sēdēja pie žoga un nevarēja izlemt, kurā pusē viņām noslēpties.

Un tā visi tika atrasti:

TALANTS – svaigā un kupli zaļojošā zālē,

SKUMJAS – tumšā alā,

MELI – varavīksnē (bet, ja godīgi, tad viņi slēpās okeāna dibenā).

Tikai MĪLESTĪBU nevarēja atrast.

NEPRĀTS to meklēja aiz katra koka, katrā strautiņā, katra kalna galā,

un tikai visbeidzot nolēma paskatīties rozā ziedu krūmā.

Bet, līdz ko NEPRĀTS pašķīra malā zarus, tā izdzirdēja kliedzienu,

jo asie rožu dzeloņi savainoja MĪLESTĪBAI acis.

NEPRĀTS apjuka, nesaprata, ko darīt, sāka raudāt, lūdzās piedošanu un,

savas vainas izpirkšanai, apsolīja, ka vienmēr būs viņas pavadonis.

Un, lūk, no tā brīža, kad pirmo reizi pasaulē tika spēlētas paslēpes...

MĪLESTĪBA kļuva akla un NEPRĀTS vienmēr ved viņu pie rokas...