mūs reiz mežonīgs lietus pārsteidza pludmalē... gājām uz auto sausās drēbes sargādami... vien dvielīšos satinušies...

... tādas dabas stihijas vienmēr reizē fascinē un baida... jūra palika tumša un baisa un ik pa brīdim zibeņi pāršķēla tumšo pamali un pazuda jūrā... laidos ko kājas nes uz mikriņu, bet tad, kad vējš ieķērās kokos , skaņa bija šaušalīga, čiekuri krita būkšķēdami pret zemi, pa galvu, uz muguras, viss lidoja pa gaisu... vilku ārā aiz apģērba skaritušās skujas un vēl visādus štruntiņus, kas bira no kokiem... un tad uznāca LIETUS... tās tik bija sajūtas- vienkārši saproti, ka nevajag darīt nekooooo, jo tāpat nekas nepaglābs... stāvi un baudi siltā lietus brāzmas, skaties kā gudrākie drēbes ir salikuši pludmales somās un ,kājas pa peļķēm šļakstinot, vienā peldkostīmā dodas virzienā uz Rīgas pusi, jo cerēt uz transportu jau nav ko... bet galvenais, ka nejutos viena- cilvēki pēkšņi kļuva tik vienoti- kuru zem lietussarga, kuru zem pludmales deķa pasaukt, kuru māmiņu ar mazo pilnīgi sveši braucēji uz Rīgu paķer, lai nav jāstāv tādā lietū...

un negaiss tā arī nepienāca?

interesanti :)