Mums darbā reiz bija puķe, auga podā, nezinu, kā sauc... Izauga ļoooti kupla. Nolēmām pārstādīt, un viss-vairs neaug, nīkuļo. Ārā mest žēl. Vienu dienu nogriezu visus dzinumus, noplēsu visas apkaltušās lapas un to, kas palika pāri ieliku vāzē ar ūdeni, lai dzen saknes. Izdzīs saknes, sāks dzīvot no jauna. Tā es ar to puķi tur ņemos, a mana nu ļoooti jauniņā kolēģīte stāv blakus un kā lūgšanu skaita: viņa neizdzīvos, viņa nokaltīs, nav vērts, nekas nesanāks... Uh, kādas man dusmas sanāca. Puķei tagad pa spīti ir jāsaņemas un jāaug!!!

tikai uz priekšu... viegliem soļiem..nemanāmi pieskaroties zemei... vienam velti galvas mājienu,citam vieglu sveicieniņu,ar citu pakavējies ilgāk... sievišķigā intuīcija labi nostrādā.

ir arī šāds teicieniņš: tāds tādu atrod !

Jā, tā vajadzētu, bet.. ne jau vienmēr sanāk... tikko- laikam <neprata cenā > varoņi teica, ka labais kopojas ar labo... man iepatikās...