ne jau cilvēks patīk sev labāk no tā, ka atrodas kādam blakus... drīzāk esot blakus kādam, kurš iedvesmo atraisīties dvēseles nostūros noslēpatajam, apspiestajam un neapzinātajam, padara cilvēku atvērtāku pret pasauli... un pēkšņi pamani, ka tajā pasaulē, kas nav nemaz tik drūmās krāsās, esi arī pats-spilgts, smaidīgs, laimīgs, pozitīvs.

Pilnīgi piekrītu fransoise... dzīve visu Tevis teikto ir paguvusi iemācīt-būt patstāvīgai, mīlēt bērnus un sevi, pa stundiņai arī mīļākajam.Būt īstai kaķenei, kas murrā, šņāc un ķer peles. Un tieši tapēc ļooti protu novērtēt cilvēkus, kuru klatbūtnē jūtos daudz labāk, kas dod pozitīvu spēku, liek justies vēl varošākai.

viss tā arī ir, bet...
Pašpietiekamība... !!!! Ja apzināties kā esmu vērtīga ir iespējams tikia pateicoties citam vai citiem, tad var rasties mulzīgas problēmas man pašai, un jebkram... Pašpietiekamība ir risinājums, sievietēm īpaši... dzīvot, just, būt skaistam un gudram, nevis kāda dēļ, bet sevis dēļ... jo ja esmu gudra, skaista, vesela, es būsu vajadzīga pati sev, nerunajot par vīru, bērnu, mīļāko... nav prātīgi ieciklēties, ka sieviete ir spējīga būt laimīga tikai ar vīrieti... ir momenti, kad ir nepieiešams mīļota cilvēka atbalsta, bet tas nenozīmē katru mirkli "es bez viņa nevaru dzīvot" ... Ja pati neesi spējīga staties pretī dzīves likločiem (īstajā brīdī vari palikt viena), tad nekāds atbalsts un uzmundrinājumus nespēs tev līdzēt...

Bet nemelosim un neizliksimies (vismaz paši sev), bet tādu cilvēku klātbūtnē jūtamies labāk.Ir ļoti daudz nenozīmīgu sīkumu, kas ikdienu dara jaukāku- ja kopīgi darbi sokas, ja kolēģis pievienojas iesaktajam humoriņam, utt... Man tas ir ļoti, ļoti svarīgi.

Un, ja man vienalga, ko citi saka, tad, kā? Man jājūtas slikti??? Vai daudzas lietas netiek darītas tikai tāpēc, lai kāds novērtē nevis tāpēc, ka pats jūti, ka tā jādara? Man nesanāk, ka cenšanās pēc novērtējuma ir kas briesmīgi labs.