piekrītu par visiem 100 tādēļ, nesteidzos ar padomiem, ja vajadzēs tad cilveks pats to palūgs, vai vismaz liks noprast , ka tas viņam nepieciešams

Cilvēks pats skaļā balsī runājot un stāstot bieži vien nonāk pie risinājuma. Ja grib dot padomu, tad jārēķinās, ka būsi vainīgais, ja padoms nenostrādās... labāk jau tikai uzklausīt...

Ne jau vienmēr otram teiktais ir padoms, bieži vien - vienkārši atbalsts, jo tāpat cilvēks savu izvēli izdarīs pats, bet - ir labi sajust, ka kāds par Tevi piedomā. Taču - katram savs. Citam vajag šo atbalstu, citam - otrādāk, labāk bez tā. Lai tikai izdodas šos gadījumus vienu no otra atšķirt un neliegt padomu kādam, kam tas tiešām vajadzīgs :)

man liekas katram savs ceļš ejams, un katram savas kļūdas jāizlabo, ko mēs zinām par citu dzīvi , mums tik liekas , ka redzam saprotam, ir miljons sīkumu nianšu , par kurām mums nav ne jausmas , kas visu maina, nekad nevienam nedodu padomus, jo pašas dzīve nav tik perfekta , lai man būtu tiesības mācīt citus dzīvot, dot padomu tā ir milzīga atbildība, varbūt cilvēks pats atrastu pareizo ceļu, varbūt jau ir tuvu savai pareizajai atbidei, bet es varu viņu ievest purvā labu gribot...

Tā jau ir tā skabarga un baļkis... un dalita bēda esot pusbēda. Reizēm problēmas rodas tikai neprasmē izrunāt, paklausities, kā cits līdzīgā situācijā ir darījis...