man pret labdarību nav viennozīmīga attieksme... dažreiz liekās- es varētu palīdzēt un noziedot to vienu latu akcijā, bet tad atkal domā- redzu jauni un spēcīgi vecāki un bērniņam dzirdes aparātam vajag 300 latus... nu tad velns parāvis- brauc uz Īriju, norukājies kārtīgi priekš sava miesīga bērna un nopelni pats!!!!!
Cenšos garām nepaiet invalīdiem, jo tur cilvēks visbiežāk jau pats sev vairs nekā nevar palīdzēt un tas valsts pabalsts pat iztikai nepietiek, kur nu vēl aprūpei, kas būtu nepieciešama.

tā ir taisnība, ka mēs uzrunājam cilvēkus ar savu attieksmi... bet tikpat liela taisnība ir tā, ka arī mūs pašus citi uzrunā ar savu attiekmi.. reizēm attieksmes papildina viena otru, bet ne vienmēr.. Labā vēsts ir tā, ka piektdienas parasti atšķiras no pirmdienām :) ..un ne viss ir tiki melns, cik uz mirkli izlikās :)

Es mazliet tiešāk šo domu uzņēmu. Sen, sen, pēc skumjiem notikumiem, pieņēmu lēmumu neiet garam zemē guļošam cilvekam. Vismaz sakratu, lai cilvēcīnš šāk ņurdēt un priecajos, ja tas lamājas- diagnoze skaidra.Ir bijušas problēmas uz ceļa ar mašīnu. paldies ...

tēma nedaudz jūtami pārspīlēta :) ..Jo..faktiski ne jau tas ir tik svarīgi, kādā situācijā esam..svarīgāk ir tas, kāda ir mūsu attieksme pret to, ko sajūtam! ..Pret mani var izturēties labestīgi un mani tas ne vienmēr aizkustina.. man var iesist un tas mani uzvelk reizēm.. mēs vēlamies , lai dzīve būtu kā mūsu sajūtu spogulis un tad brīnamies reizēm, ka ubags muus izlamā par maizes klaipu, jo ne jau maizi tam vajadzēja, bet ļergu :) ..mēs gribam , lai citi mērītu savus rītus un vakarus ar mūsu olektīm.. un ja tā nav, tad mums skiet, ka netiekam uzklausīti un neesam mīlēti..

Ar palīdzēšanu gan uzmanīgi, -- jābūt pārliecinātam, ka proti palīdzēt, citādi ar labo gribu citam ceļu uz elli nobruģēsi un pats sev -- pēc tam, ja sirdsapziņa negulēs.

Adventes laiks ir radīts šādām pārdomām. Tad arī gribas pieiet pie katra un atvainoties par netīšiem pāridarījumiem(vismaz tuvākajiem). Domāju, ka cilvēki ir atsaucīgi un pati arī cenšos nepaiet garām.Dabīgi, ka kādreiz nožēloju, ka vajadzēja rīkoties savādāk.