Pa bedraino, putekļaino ceļu kājo pārītis. Viņi pienāk pie sargbūdas, viņš pasveicina sargu un abi iet tālāk. Silts vējiņš veido putekļu virpulīšus un dzenā tos starp garāžām... Viņi tuvojas garāžai, uz kuras ar izbalējušu krāsu uztriepts 412. numurs. Viņš parakņājas kabatās un ar izbrīnītu sejas izteiksmi izmet dežūrjociņu par mājās aizmirstām atslēgām. Viņa vispirms satraucas, bet, kad viņš tomēr atrod atslēgas, maigi uzšauj viņam pa dibenu un izliekas, ka ir apvainojusies. Viņš pagriež atslēgu slēdzenē, noņem cemmi, atver pusi vārtu un garāžas mitrajā pustumsā iespīd dienas gaisma. Atveras otra vārtu puse un viņas skatam paveras visa aina. Jā, pa ziemu zapiņš ir nedaudz noputējis un nosēdies - gaisu izlaiduši visi riteņi, tai skaitā arī rezerves. Kā parasti pavasaros, garāžas tālākajā galā sakrājies ūdens un tagad tur beidz trunēt vecs mētelis. Kāds mērglis (droši vien žurka) apgāzis kannu ar veco, lietoto eļļu un pie sienas nokrauto dēļu kaudze tagad laistās visās varavīksnes krāsās. Viņš apdomā, no kuras puses labāk piekļūt mašīnas durvīm - spraucoties starp noputējušo mašīnu un eļļoto dēļu grēdu, vai starp mašīnu un ne mazāk eļļaino rezerves daļu kaudzi. Nospriež, ka dēļiem tuvoties labāk nevajag. Un tad pamana viņas sejas izteiksmi... Viņa protams paredzēja, ka mašīna varētu būt netīra, nu bet taču ne tik ļoti! Pie tam garāžā kaut kas neciešami smird. Nokļūt līdz mašīnas durvīm nav iespējams, jo viss ir drausmīgi pielūžņots. Pie tam zapiņa salons tuvumā izskatās vēl mazāks, kā par to domājot no tālienes. Vai vērts atzīties, ka es trešo gadu neesmu ievilcis vadus un tāpēc gaismas nav un nebūs? - viņš nodomā un vienkārši pasaka, ka elektrības nez kāpēc nav. Viņš sāk spraukties pie durvīm no pasažiera puses, cenzdamies nekam neuzkāpt. Durvis atveras gandrīz uzreiz - pēc otrā mēģinājuma. Laikam pa ziemu atslēgā kaut kas norūsējis pavisam. Viņš ierāpjas vadītāja vietā, atrod aizdedzes atslēgu, pagriež to un... nekas nenotiek. Un tad viņš atceras, ka akumulators stāv mājās, koridora skapītī. Tā, tātad siltuma mašīnā arī nebūs Nekas, pieelposim. Viņš paveras spogulītī un skatās, kā draudzene mēģina sekot viņam un arī nokļūt mašīnā. Nu nav, nav piemēroti augstpapēžu zābaciņi staigāšanai pa garāžu... Uzkāpusi kādam verķim, viņa zaudē līdzsvaru un nostiepjas uz... motora vāka. Viņa sirds sastingst, taču nē - tomēr noturējusies, tagad viņa stāv, lādās un mēģina nopurināt putekļus no jakas un tikko mazgātajiem džinsiem. Nu kurš gan iet uz garāžu tīros džinsos? Viss, beidzot viņa ir atceļojusi un ierāpjas mašīnā. Viņa sirds lūzt, dzirdot, kā durvis atsitas pret garāžas sienu, nu bet lai jau... Te nu viņi ir divatā, tālu no liekām acīm un ausīm. Viņš apskauj viņu un mēģina noskūpstīt, bet rocenes kloķis neērti spiežas ribās. Nu, velns ar to. Viņa atbild tam ar kaislīgu skūpstu, apskauj un ar elkoni nolauž panorāmas spoguli. Nevaldot izteicienus, viņš noliecas pēc tā un pēkšņi... Aiz muguras atskan varens dārdiens. Viņa sirds atkal saraujas, bet tad viņš pēc skaņas noprot, ka vienkārši vējš aizsitis garāžas metāla durvis. Lamādamies viņš izrāpjas pa vadītāja durvīm, vienu durvju pusi aizšauj ar bultu, otru pietin pie tās ar drāts gabalu.Šķiltavu gaismā rāpjas atpakaļ, trāpīdams ar roku uz dēļiem izlietās eļļas peļķē, noslaukās sagramstītā darba vatenī un ietraušas salonā. Viņa gaida viņu, lai beidzot darītu to, kā dēļ tie šurp nākuši. Viņš aizcērt durvis un tumsā cenšas atrast viņu, netīšām trāpīdams ar pirkstu acī. Pēc tam uztic šķiltavas viņai un cenšas no priekšējiem sēdekļiem izveidot ko līdzīgu mīlas ligzdiņai. Galu galā tiek radīta pauguraina virsma ar tās vidū izslējušos rokas bremzes kloķi, bet tas taču sīkums. Viņi atkārto mēģinājumu skūpstīties, tas izdodas, apmierināti viņi turpina viens otru glāstīt. Viņš mēģina novilkt viņas vējjaku, taču mazajā, neapgaismotajā telpā tas vairāk atgādina roku izgriešanu pēc ķīniešu spīdzināšanas metodes. Savu spēju robežās viņa cenšas palīdzēt un jaka tiek uzveikta. Viņa sniedzas pēc viņa džinsenes, bet iedomājoties sevi spīdzināmā lomā, viņš saka - es labāk pats. Un otra jaka lido pakaļ pirmajai (kas gan to zin, uz kurieni?). Ar T-krekliem vienkāršāk - tie ir bez piedurknēm. Bet lūk, ar džinsiem sākas problēmas. Bikšu novilkšana zapiņā ir aizraujošs skats, bet tikai, ja vēro to no malas... Lai novilktu savējās, jau ir jābūt vingrotāja talantam, bet lai novilktu tās draudzenei... Bet nekas, beidzot arī tās ir pieveiktas, kā rezultātā pret ar izolentu pietīto magnetolu ir pārplēstas zeķubikses un noskrāpētas pāris kājas. Bet beidzot viņi ir kaili un kaislīgi vēlas viens otru. Atliek piemeklēt pozu, kurā TO var izdarīt zapiņā. Sākas mežonīga kūleņošana, visu Kamasutras variantu pielāgošanas mēģinājumi, visu laiku kaut kas ķeras, lūzt, skrāpējas... Pozu atrast neizdodas. Visam kroni uzliek sitieni pa dzelzs durvīm un sauciens no ielas - Kaptein, uzgalis uz 17 neatradīsies? Viņš no sirds atbrēc, ka šitai draņķa vāģī viņš pat pats savu uzgali atrast nevar un nelūgtais apmeklētājs aiztinas. Pozas meklējumi turpinās. Un tā tiek atrasta! Jā! Viņi dara TO! Tiesa, pat Koperfīlds ar Gudini nespētu izveidot tik sarežģītu ķermeņu kombināciju. Pikaso pasmīnētu un teiktu - To es esmu zīmējis visu mūžu. Bet pietiks lirisku atkāpju, viņu ķermeņi ir savīti kaislē. Viņš pat ar kādas rokas palīdzību ir spējis uzvilkt prezervatīvu! Vai jūs esat kādreiz vilkuši prezervatīvu ar divām kreisajām rokām? Elsas un kunksti pilda garāžu. Jā, viņi ir panākuši savu, viss cits ir lieks, viņi ir kopā. Viņiem netraucē izmētātās drēbes, līdz galam nolauztais atpakaļskata spogulis, magnetolas stiprinājuma dzelži ērti iekārtojušies viņam zem dibena, pelni no izrautā pelnu trauka rada Ziemsvētku sniegputeņa ilūziju. Viņiem netraucē ārpusē kliedzošais sargs, kurš vēlas noskaidrot, ko šeit īsti slepkavo, viņiem neinteresē, ka krekliņi ir iemīti netīrajā grīdā, bet viņa džinsene šobrīd uzsūc eļļu no dēļu kaudzes... Viņi ir aizņemti ar sevi, viņi to ir paveikuši. YES!"