... tieši tādēļ jau svarīga ir šodiena... ! :))

Šovasar esmu aizvadījusi divus ļoti labus,ļoti tuvus un īstus draugus,vienam 75 gadi bija,otram 51!!!Un sapratu,ka turpmāk priecāšos par to,ka vakarā varu samīļot savus tuviniekus un aiziet gulēt sajutot mīļā cilvēka elpu sev blakus,bet no rīta priecāšos,ka esmu atmodusies,ka elpoju,ka man dota atkal viena diena... Un dzīvoju šodienai,jo es jau nezinu,vai rītdiena man vairs būs... Varbūt skumji,bet patiesi... Un es esmu apmierināta ar to,kas man ir dots!!!Un visvairāk ar saviem draugiem,ar tiem,kuri arī no rīta atver acis jaunai saulei...

krasula, man arii nav šampaanieša, bet es speeju to iedomaaties, arii labi.

Bruuka, kā var tā skrāpēt dvēseli... Man nav mājās šampanieša... nu labi... paceļu tējas glāzi!

Ne jau gados tā lieta, bet veselībā, brīvajā laikā, naudā un citās tml. lietās :)))

Kopš neesmu ne bērna, ne skolnieka, ne studenta statusā, man laikam vienmēr ir paticis tieši tas brīdis, kad dzīvoju. Nemēdzu nekad neko nožēlot, lai kādas arī nav bijušas manas rīcības sekas. Jo tas mirklis ir piederējis man, un esmu to izdzīvojusi.

Paskat kaa mums patiik tie brieduma gadi, tas ir labi, ceru, ka mums patiks tie 80 veel vairaak.

Celt var un izdzert arī, tak piektdienas vakars... :)

Tas labi, ka apmierinaato vairaak kaa neapmierinaato, un lai tiem neapmierinaatajiem aatraak visi kreņķi nokaartojas un viņi kļuust apmierinaati, dereetu pacelt šampaaneša glaazi!

Bet man patīk tagadne - ieceres piepildītas, un viss stabils, tik sniegs jāsagaida - tad atkal varēs slēpot... :)

Man pašreizējais... Nu varbūt ne konkrēti šodiena, lai gan šodienai arī nebija ne vainas... Bet tā plašāk ņemot :)))

Nu kaads dziives periods jums katram vislabaak ir paticis?Teetim beerniiba, man patika, kad beerni bija maziņi un viirs bija veel jauns...

Katram jau savs motīvs, bet apmierināto te, manuprāt, ir vairāk kā neapmierināto...

Katrs to vecumu laikam izjūt savādāk. Man ļoti patīk sirdī jauni un optimistiski gados vecāki cilvēki. Vienā no manām pirmajām darba vietām strādāja 76 gadus jauna večiņa. Viņai patika atrasties jaunāku cilvēku sabiedrībā, brauca ekskursijās, šaudījās kā atspole un savu reiz mīlēja ieņemt pa graķītim. "Ko ar tiem vecajiem",viņa teica. "Sūkstās un čīkst par savām kaitēm un slimībām. Jaunie vismaz runā par mīlestību". Vēl man simpatizēja viens 70 gadus jauns izbijis jūrnieks. Veģetārietis, ziemā slēpoja, vasarā skrēja uz skritulenēm. Taču, ja veselība iet šķērsām, tad droši daudziem ir uz lūpām kādreiz K.Sebra teiktie vārdi: "Vecums tomēr ir viena liela cūcība".

Mees jau te no labas dziives seežam un filzofeejam, vai ne taa?

... Bet tas bumbulis ir smuks! Un sirdī tāpēc prieks! :)))

bet tur jau taa saals, tas jau interesanti, ka nezinaam, ja viss sen zinaams un skaidrs, tad kļuust garlaiciigi.

Nu ko tur lieki kreņķēties-jo zinam,ka lielo patiesību te nekad nezināsim,tānu te klimstam pa to bumbuli !:))

Jo vairāk uzzinām, jo mierīgāk uztveram, ka neko jau īsti nezinām... :))))

Kā var domāt par dzīvi,ja neko no viņas nezinam -pat ne tik cik melns aiz naga ! tas kā mēs te dzīvojam ..ai ..koroče ..figņa ar mums notiek!