gruutiibas noruuda, saapes sakropļo... , dveesele meedz buut kaa ar apkaltiem zaabakiem spaardiita un taa vairs nespeej buut iisti laimiiga...

visam jābūt līdzsvarā... reiz neizjutis sāpi,nekad nesapratīsi patiesos laimes mirkļus...

pilniibaa piekriitu raxtiitajam... taa tiesaam ir...

Sāp līdz noteiktai robežai. Pēc tam iestājas vienaldzība, trulums, kad Tu vairs neko nejūti. ;((

/skumji nopūšas/ mani arī sāpes nenorūda, un man nepatīk, ka sāp :(

Var jau but ka kadu ari samaita... mani ieprieksejas pieredzes sapes notrulinaja... atstajot neuzticibu, bailes, vilsanos, dietancesanos... un ta ari eju par plecu skatoies. Zinu, kad ir jasatiek tads pats cilveks... tikai vienlidzigie viens otru sapratis.

saapes tieshaam noruuda un tu saac uz visu skatiities mazliet seklaak..varbuut tas nav labi,bet dziivot ir labaak,teikshu arii seklaak un vieglaak..

Mīlestības diemžēl vienmēr atnes arī sāpes.. Tu vari no tās atteikties, bet tad tajā tavā vienmuļajā pasaulē - tev būs smieties, BET NE VISUS SMIEKLUS, un tur tev būs raudāt -BET NE VISAS SAVAS ASARAS... aptuveni Džibrāns/

Samaitāt gan noteikti nesamaitā, bet aizsagmehānisms darbojas labi :))

pie nātres skāries, neraudi, ka skāries, kas Tevim lika to ziedu plūkt...
reiz sāpes pāries, reiz visas sāpēs pāries, tik nevajag nevienam neko lūgt...

brigantiina, ja mācās no savām kļūdām un sāpēm, tad zūd vajadzība griezt zobus un uz galvas arī neviens vairs nekāpj :)

... katram ir SAVA DZĪVESPIEREDZE - viens mācās no savām kļūdām, no savām sāpēm, cits gaida, kad dzīve paliks kāju priekšā, lai tā riktīgi nomauktos, ar seju ap asfaltu un tad vēl meklē vainīgos ...

..kādu brīdi - jā, kamēr norūdies un atšifrē sāpes pirms tās rodas, kamēr saproti, ka no tā, ka esi tramīgs, nesamazinās jaunu kļūdu iespējamība. Tad jau labāk priecāties par to mirkli, kas ir, nevis samaitāt to ar šaubām un neuzticību. Ir cilvēki, kas to saprot ļoti ātri, ir kam paiet ilgāks laiks, un ir arī tādi, kas nekad to neiemācās, bet kļūst par rūgumpodiem :)

Sāpes ir bijušas,ir, un būs!!Sāpes nedara mūs ļaunākus vai sliktākus.Drīzāk tās norūda,šo to iemāca,daudz ko liek pārdomāt un pārvērtēt!!!Ja nebūtu sāpju,mēs nekad neuzzinātu-kā ir tad,kad šo sāpju nav.Sāpe ir tā,kura liek saprast cik esi laimīgs,kad Tev ir labi.Sāpe ir tā,kura liek apjaust,ka esi dzīvs,ka elpo,liek saprast,ka jācīnās par to,lai sāpes izzustu...

Pilnīgi piekrītu, ka sāpīga pieredze mūs padara sliktākus nevis labākus, un visas tās muļķības, ka no sāpēm un pārdzīvojumiem mums kautkas jāmācās! Galvenā mācība - griezt zobus pretī un neļaut sev kāpt uz galvas.

Jāiemācās gan viegli uzticēties, iesaistīties attiecībās, gan viegli palaist prom, kad ir pienācis laiks... Neviens viens otram nepieder, kur nu vēl uz mūžu... Jo tās sāpes jau rodās no tā, ka gribam, lai otrs rīkojas pēc mūsu scenārija... Un, ja nē, tad, nevis atsakāmies filmēties tajā filmā, bet ārdāmies un vainojam režisoru un aktierus...
Sākumā iedomājos, ka runa iet par fiziskajām sāpēm... Ar tām gan ir smagāk...

Caur sāpēm cilvēks iegūst DZĪVESPIEREDZI. Ja ir palikušas aizdomas, neticība, neuzticēšanās, tad šīs dzīvespieredzes VĒL NAV!!! Un lai cik dīvaini jums arī neliktos, seko vēl lielāki pārbaudījumi ... līdz cilvēks atjēdzas, ka nevajag izvairīties, baidīties, norobežoties. Kad cilvēks ir iemācījies to, ko dzīve viņam ir vēlējusies dotajā brīdī iemācīt, tad šis sāpes vairs neatkārtojas ... [tas no savas dzīvespieredzes]

... varbūt te tā vaina?! Man ar kaut kā nesanāk iemīlēties, cenšos... :) tagad zināšu ko teikt-vainīga pelēkā migla:)

Pamain attieksmi un viss notiks ;)

... saka : pirmās reizes sāpot, pēcāk iestājoties pieradums... Tad iedzersim par to lai neieslīgtu rutīnā..:))