Taa nu shii pasaule ir iekaartota - viss reiz saakas un viss arii kaadreiz beidzas. Gan labais (diemzheel), gan, paldies Dievam, arii sliktais...

Aizturiet asaras,
aizturiet smieklus,
aizturiet mīļumu,
aizturiet naidu,
aizturiet elpu,
aizturiet,
aizturiet,
aizturiet...

Ko visu tik nemāca aizturēt!

Aizturiet asaras –
nelaikā izlīs.

Aizturiet smieklus –
nevietā paspruks.

Aizturiet mīļumu –
nepelnīts dabūs.

Aizturiet
elpu...
Tā pati aizraujas
brīnuma priekšā.

Neko no pasaules
neaizturiet,
īpaši – laiku.
Veltīgas pūles.
Bet sabrukt
var.

/O. Vācietis/

Ir sāpēts,ir tik ļoti sāpēts,ka dzīve kā viens liels melns nekas bija... Un tiešām laiks saliek visu pa vietiņām,lēnām sadziedē rētas... Un vēl pēc kāda laika skaties uz to,kuru tik neprātīgi mīlēji,un redzi viņu jau bez tām rozā brillēm,sāc saprast kas viņš par cilvēku.Tad atkal kaut kas iedurās sirdī,bet nu jau savādāk... sevis tā kā žēl paliek,vai? Nu tā apmēram īsumā man bija,bet tagad saku - dzīve ir skaista un esmu laimīga,ka varu dzīvot!:))

... neviens (patiešām neviens) nenāks un nepaglābs Tevi no Tavas dzīves. Tev tas viss būs jāizdara pašam. (citāts no grāmatas ""Spēkavots dvēselei"")

Ja tiksimies šeit pēc nepilniem diviem gadiem, Tu sapratīsi, ko gribēju pateikt. Esmu jau upes otrajā krastā, kaut kājas vēl brīžiem ļimst un sirds apmet kūleni, sāpju ezers jau izraudāts un dzīve nav apstājusies:))

Paldies, par komentāriem. ļoti palīdz tikšanās ar draugiem, tiekot uzklausītam/ai. jā kādu laiku labāk neredzēt to cilvēku.. Ir jau daudz citu pozitīvu emociju, aizmirsties darbībā, nodarbēs, kas nodarbina prātu citā virzienā, bet atliek tikai ielukoties cilvēkam acīs, ..lai atkal sabruktu visi jaunie , uz pozitīvām emocijām uzceltie tilti, un grūti atlaist, ja cilvēks ir viens, t.i. nav ne ar vienu tā īsti kopā... bet nu jābūvē jauni tilti, kas nesabrūk...

un kad depresija Tevi māc un Tu cīnies ar savām sajūtām un tās dzen prom un meklē ko patīkamu apkārtējā,bet to tik grūti atrast,jo acis un skatiens aizmiglots... un tais sāpēs tu tiešām esi viens un pat ar filozofijas gudrībām nebūs līdzēts,jo zināt ir viens,bet just un sāpēs degt kas pavisam cits... bet nu dzīvē ir gan gaišas ,prieka pilnas dienas un tumšas,mākoņainas,kad zibeņi zibsnī un grūti tikt ar sevi galā,bet laiks tas visu dziedē.
Bet katrs jau var izteikt savu domu,ja te tas ir ļauts.

Muldeet un censties dot padomus te ir diezgan mulkjiigi, to speej saprast tikai tie, kas pashi ir piedziivojushi shaadas situaacijas.., kad saapes un bezceriibu nav tik vnk ieteerpt vaardos.., kad Laiks ir apstaajies un Klusums stindzina apzinju...
Shaadaas situaacijaas nav padomu.., tikai katrs pats..

ko tur tiekties vai cerēt,ja cits to vairs nevēlas... viņs taču jau pateicis nē.

Bēgšana nav līdzeklis, jeb tas ir pārāk nedrošs līdzeklis. Nevar paredzēt, kad atkal satikties var, sevišķi, ja ir kopēji paziņas, vai vietas, kur mēdzat uzturēties. Ir vajadzīgas kārtīgas pārdomas, nemelošana sev un fakta atzīšana... galu galā, ir bijis kas skaists..un joprojām skaists apkārt ir vēl tik daudz kas cits...
... ja mīl... tad jāatlaiž... tā arī ir realitāte...

Piekrītu Jolai - redzēt to, ar kuru "nekad vairs", un pie tam laimīgu vai kopā ar citu ir pārāk sāpīgi. Ja neesi mazohiste, tad izvairies no tikšanās. Lai būtu kopā, vajag, lai to grib divi, lai būtu šķirti, pietiek, ja to izlemj viens, pesimistiski, bet tā ir realitāte...

Varbūt mēģināt neplosīt sevi un censties šādās vietās neatrasties... kopīgās ballēs... Lai jūtas izplēn lēnām,rētas aizdzīst lēnām... nekaisot virsū sāli...

Kamēr sāp.. tikām jau vēl kaut kur zemapziņas dzīlēs vienmēr ir cerība.. ka var būt arī savādāk..

Ticībā ir neizsakāms spēks, kas var piepildīt būt tomēr blakus, tikai vajag patiesi gribēt un ticēt, tiekties uz to!!!

Nekad nesaki nekad...