Jā, iluzia, pasaules lapīšana VAR būt bēgšana no savas dzīves. Visbiežāk tā ir un paliek visu dzīves laiku vairākumam. Retāk, tas ir tikai sākotnēji, līdz cilvēks saprot to, kā Tu saki.
Citos gadījumos, lilla, pasaules lāpīšanas ir savas dzīves piepildīšana. Šoreiz, šajā dzejolī runāju par neprasmi to darīt...
Pasaules lāpītāji nebūs nekas kaitīgs, ja vien šie lāpītāji to spēj - lāpīt, neradot lielākus caurumus...
Bet, gribot kā labāk, sanāk kā vienmēr... :)))) Šie saka: Es zinu, es varu, es protu to, kas attiecas uz tevi: un tad kā pie šuvējas, kleita bojā figūru, ir šaura un sanākusi pavisam garām, bet viņa saka, ka vainīga pie tā vien pati es esot...
Te, šajā dzejolī, runa par otra cilvēka dzīvi... ko neprotot lāpīt, lapa.

Manas domas: Ja lāpa pasauli, tad to dara, lāpot sevi... redzot, kā tas otrs sevi skaistu dara, sev saku, tas ir skaisti, man patīk, pie tevis es uzkavēšos. Vēlme pašam uzzināt, darbojas gan spēcīgāk, gan efektīvāk.

Cik nu pareiza, nepareiza, bet pasaules lāpītāja es esmu :))) Katram sava pareizība ;)

Viedi vārdi...
Pasaules lāpīšana ir bēgšana no savas dzīves - man vajadzēja gadus, lai to saprastu!