ļoti bieži es redzu vienu sapni, viņš gan mēdz būt ar dažādām detaļām, bet būtībā ir nemainīgs. Pēc pamošanās kādu laiku nespēju atgriezties realitātē, jo viņš ir tik spilgtsun tad es mēdzu domāt, kāpēc gan es viņu redzu? Vai tā ir kaut kādā apslēpta fantāzija, vai tā ir kaut kāda DNS atbalss, vai vēl kas nezināms?
 
Gluži kā īstenībā es attopos Senajā Romā, man nav par to nemazāko šaubu, jo skaidri redzu leģionāru kohortu, kas centuriona vadībā, soļo garām akveduktam uz Kolizeja pusi, pie termām pulcējas plebeju bariņi, kas ziņkārīgi nolūkojās manā virzienā, pie Marsa tempļa kolonām stāv lūdzēji ar pastieptām rokām. Es pat zinu aptuveni gadu, kurā esmu nokļuvusi, apmēram 45 gads pirms Kristus, jo bez maz no katra laukuma uz visu krāsaino vasaras megapolises kņadu nolūkojas Jūlija Cēzara statujas.
Vēl es zinu, ka esmu augstdzimusi patrīciete, jo man mugurā ir gaiši zila zīda tunika, izšūta ar zelta diegiem un kājās dārgas sandeles no vērša ādas ar sudraba sprādzēm, rubīna auskari, bet tas visu padara tikai vēl ļaunāku, jo es guļu kaut kādā pajūgā, kuru velk gauss ēzelītis, uz kaut kādas lupatu kaudzes, manas rokas ir sasietas uz muguras ar raupju virvi, arī kājas ir sasietas ar tādu pašu virvi. Tā nu es bezpalīdzīga kūļājos vezumā, sarkdama no kauna par apkārtējo skatieniem un sava pazemojuma. Es esmu pašās karavānas beigas, kura lepni iesoļo Mūžīgajā pilsētā, pēc tam, kad manu tēvu kaujas laukā ir gāzuši viņa politiskie pretinieki. Es vēl nenojaušu (lai gan zinu gan!), kas ar mani notiks tālāk.
Pēc kāda laika, manu pajūgu iegriež lielas ēkas pagalmā un apstājas zem arkas. Iznāk milzīga auguma ēģiptietis un bez garām ceremonijām, izvelk mani no ratiem un pārmet pār plecu. Vienīgais, ko redzu, ir akmens grīda un kaut kādi gaiteņu līkloči. Nošķind restes un es atjēdzos nomesta uz salmiem nelielā telpā aiz restotām durvīm. Neko nepateicis, apsargs aiziet, grabot atslēgām. Ar dusmām nodomāju, ka varēja vismaz mani atsiet, bet neko darīt. Es neveikli pietraušos uz ceļiem un aplūkoju, kur esmu nokļuvusi. Un uzreiz viss top skaidrs – verdzeņu tirgotāju nams! Telpā ir kādas padsmit celles, kādā atrodos arī es, un tur sēž pa vienai vai divām meitenēm vai sievietēm. Tur ir visdažādākās verdzenes – no Impērijas visām nomalēm un pat no Āfrikas. Tiesa gan, viņas visas ir zema dzimuma un starp viņām es izskatos kā baltā vārna.
Ilgi man nav laika neko pētīt, jo pēc brīža ienāk divi kalpotāji un dodas pie manas celles. Viens no viņiem atsien man kājas, bet tikmēr otrs apmet ap kaklu virvi un parauj sev līdzi.
-         Ejam!
Man atliek tikai pakļauties un es padevīgi soļoji līdzi. Mēs iznākam lielā iekšpagalmā un mani, mazliet apžilbušu no spožās saules, uzvelk uz paaugstinājuma un virvi, kas ir ap manu kaklu, piesien pie staba. Un tikai tagad es ieraugu vairākus desmitus cilvēku, kuri sapulcējušies iekšpagalmā un ēnā ērti sēž uz soliem. Mani pārņem panika, jo es saprotu, ka tūlīt mani pārdos. Likās jau, ka sliktāk nevar būt, bet es kļūdījos, jo viens no pārdevējiem norauj manu tuniku un tagad es stāvu pilnīgi kaila pūļa priekšā. Atskan svilpieni un ūjināšana, pārdevējs sāk kaut ko par mani stāstīt, bet es neko nedzirdu, jo mani pārpilda emocijas, diezgan jocīgas un neizprotamas.
Pēc brīža es attopos un klausos, kā par mani sākas solīšana, tas ir tik ļoti dīvaini! Sākumā cena ir smieklīgi zema - pāris simti denāriju, taču plebeji ātri norimstas, kad kaut kur no ēnas atskan spēcīga vīrieša balss
-         Tūkstotis aureju
Pārdevējs pat noelšas un uzreiz uzsit pa leti
-         Pārdota!
Mani atraisa no staba un velk atpakaļ uz verdzeņu telpu. Es pa ceļam mēģinu saskatīt savu pircēju, bet tā arī nespēju, jo saule visu laiku spīd sejā.
            Nonākam kādā citā telpā, kur man beidzot atraisa rokas un pasviež lētu vilnas stolu un pastalas. Es apģērbjos un gaidu, kas sekos tālāk. Viens no kalpotājiem izvelk no kastes nelielu ķēžu saišķi.
-         Tavs saimnieks lika tevi saslēgt
Es gribu iebilst, ka nekur nebēgšu, bet manī neviens neklausās. Man ap kājām uzliek ķēdi, kuru saskrūvē ar kaut kādām skrūvēm ap potītēm, to pašu izdara ar rokām. Par laimi, ķēdes ir smalkas, nav smagas un stipri nespiež. Ap kalu arī apliek ķēdi un pie tās piestiprina pavadu. Nu esmu kļuvusi par īstu verdzeni. Kalpotājs atver durvis, iziet gaitenī un pasauc
-         Kungs, Jūsu verdzene Anna ir gatava!
Dzirdu, kā tāluma nošķind atslēgas aizvars un pa gaiteni tuvojās soļi. Mani pārņem neizturams satraukums un uzbudinājums. Tūlīt
            Jā, tad es parasti pamostos un pirmais, ko nodomāju, kas tad viņš ir?!