Pirmajā karstajā brīvdienā atklāju sauļošanās sezonu. Pludmalē. Sajūtas superīgas. Guļu un baudu...
Sāāāāšāāā!!... hočeš sasisku?!... a hļebušek!?... a arbuzik?!...
dzirdu kaut kur tālumā... pilnīgs relakss... fooooorši.
Pēkšņais - ņēt, ņehoču!, mani atgriež realitātē. Izrādās ka biju aizsnaudusies, neskatoties, ka dzirdēju visu kas notiek apkārt.
Bet, sajūtas labas - jūra šalc, vējiņš pūš, saule ik pa brīdim kārtīgi uzsilda manus D vitamīna alkstošos krustus. Ka, tikai, neesmu pārāk iesauļojusi muguru! Pie tam, tieši zem dibena apaļumiem parasti izveidojas balta strīpa. No tās var tikt vaļā tikai nometoties četrāpus un pagriežot pret sauli savu pamatnes čakru. Bet, ja tā darīšu, kāpās sēdošie onkas var mani pārprast...
Labi, tagad jāizstiepj roka aiz galvas, jāiztaisno labā kāja un jāsaliec kreisā kāja, lai iedeg ciskas iekšpuse un ribas. Vells! Neieslēdzu hronometru! Tagad būs pašai jāskaita līdz 100, lai abas puses iedegtu vienādi. Un tad vēl vēders. Guļam mierīgi uz muguras, viena kāja uz plkst.10 otra uz plkst.2 un neaizmirstam pacelt krūtis uz augšu, lai mazinātu baltos laukumus uz vēdera, kuri rodas dēļ sasodītās gravitācijas, laikā, kad sēžu uz terases un kafijoju. Un brillles!! Ak šausmas! Gandrīz aizmirsu! Ja tās nenoņemšu, vakarā līdzināšos pandai!
Fūū... laikam būšu tikusi galā. Gandrīz visa diena pagāja.
Tā sauļošanās ir viena sasodīti sarežģīta un darbietilpīga procedūra, ja vēlas iegūt vienmērīgu iedegumu.
Bet citādi, pilnīga svētlaime!