Eh, kā gribas! Kā gribas redzēt saulrietu jaukā vasaras vakarā. Kaut kur liedagā, ar pillu krūti ieelpojot jonizēto jūras gaisu un piemiegtām acīm raugoties spožajā bumbā.

"Tiešām?! Un kā tu to iedomājies?!! Mēs tak neesam pazīstami!!! Tu tiešām vēlies ar svešu cilvēku braukt saulrietu skatīties?!! Mēs pat sazvanījušies neesam! Es jau esmu gana traks, bet neko tāāāādu gan es dzīvē neesmu darījis"
Šis jautājums mani apstulbināja.
Un to man jautāja cilvēks ar kuru periodiski biju sarakstījusies jau ilgāku laiku. Savādi.
Labi ka viņš neredzēja manu plecu raustīšanu un skropstu plakšķināšanu.
"Es tak tev nepiedāvaju precēties. Bet vnk aizbraukt uz skaistu vietu, kur gaiss jauki smaržo un saule ripo pa debess jumu, izveidojot spožu taciņu jūrā. Un tad ar plunkšķi iekrīt viļņos."
Man jau likās, ka pirmais priekšstats ir radies no bildēm un sarakstes, kurā cītīgi izklāstīju tēzes par dzīves jēgu un piepildījumu. Bet, varbūt, tomēr nē?
Uz savu jautājumu atbildi tā arī nesagaidīju.
Laikam puisis bija pārāk apjucis no mana nekaunīgā piedāvājuma.

Njāā... saulriets tiešām nav vienkārša lieta. Tas jau nav gluži  tas pats kas saskrieties uz vienu ātro seksiņu mašīnā vai kaut kur turpat... kāpās, pirmo un pēdējo reizi. Tad jau pat vārdu nevajag zināt. Bet saulriets... tas ir kaut kas īpašs, bubināju es, sapņaini lūkodamās spožajā saulē, kura lēni grima kokos aiz kaimiņu mājas, kamēr pazuda pavisam.
Plunkšķi es tā arī nedzirdēju