Diena kā diena, vakar... sestdiena un mana brīvdiena  Neguļās, lai gan vajadzētu, jo strādāts gana un pat vairāk, kolēģe pieslima.Bet... iepriekšējā vakarā ledusskapī ieliktās četras līdaciņas mani gaida.

    Izvelku bļodu, cītīgi mazgāšanas darbi, tek un tek tās ģļotas.Nekāda krutā filējamā naža nav, mēģinu uztrīt uz vairs ne pārāk laba asināmā... a ko darīt? Pie zivtas filejas takš jātiek  

     Pārītis medicīniskie cimdiņi un operācijas var sākties.Pirmā zivta sāk dalīties pa frakcijām.bet zināmas pūles jāpieliek... prātā uzaust tautas dziesma... sāku dungot... ”Ai, tu zaļā līdaciņa, nāc ar mani spēlēties! “  
     Jā, zivis man garšo, bet šis darbiņš nav tīkams, nu nepatīk un viss...  

    Sāku vizualizēt, ka principā šis rīts varētu būt savādāks... Šādu darbiņu taču vislabāk veiktu vīrietis, vai ne?  
    Pretējā virtuves galda pusē uzaust tēls, virtuves dēlīti ar visu nazi tā vien gribās stumt uz to pusi... bet pašai ērti iekārtoties galda otrā pusē ar smaržīgu kafijas tasi un smaidošām acīm vērot kā mans varonis veiklām roku kustībām veic šo darbiņu. Pateicība būtu liela, tā vien slavētu, ka pats labākais un foršākais  
   Tad gatavošana gan manā ziņā, bet varbūt arī nē... reizēm vīrietis mēdz būt labāks virtuvē kā sieviete.
Kamēr prātuļojos, darbi padarīti un zeltaina zivta jau lēkā uz pannas...
Tēls izgaist, prāts ieņem ierasto ikdienas stāvokli, rokas mazgā traukus... tikai viens no ķermeņa orgāniem ir saskumis... lai gan saka, ka tas sāpēt nevarot, jo ir tikai muskulis...  

Ai, tu zaļā līdaciņa,

Nāc ar mani spēlēties!
Tralalā, tralalā, tralalā lā,
Nāc ar mani spēlēties.

Tu dziļi jūriņā,
Es ozola laiviņā.

Sacēlāsi rīta vējš,
Nopūš manu vainadziņu.

Tur aizdzina tur palika
Tālā jūras maliņā.

Tālā jūras maliņā,
Tautu dēlu sētiņā...