Njā... Sievietēm pēc 45 ir ļoti grūta dzīve. Mati  sāk krist ārā. Krūtis lēnām sāk šļukt uz leju...
Ja kādreiz, ēdot saldējumu, tas varēja uzkrist uz krūtīm, tad tagad tas jau uzkrīt uz vēdera.
Un, kurai gan negribas labi izskatīties? Nu, var jau izmantot plastiskā ķirurga pakalpojumus. Bet...  
Reiz aizgāju uz konsultāciju. Tāds jauns dakterīts bija. Skumjām acīm uz mani skatījās un vaicāja, ko tad es gribot? Teicu, ka gribu, lai krūtis stāv tā, nu ar skatu uz nākotni.. Viņš palūdza, lai noliecos uz priekšu. Noliecos. Nu?-viņš prasa, vai tā? Saku, jā, tā būtu feini. Nu tad, tā arī staigājiet!- viņš atbild. 
Nu, vai nav bezkaunīgs pēc suņa?!
Bet ar tām plastiskajām operācijām jau arī vajag uzmanīties. Lai nesanāk kā manai draudzenei, kura aizgāja savilkt ādu. Pēc operācijas ieskatoties spogulī vai samaņu zaudēja!! Zem acīm milzīgi maisi karājās….Atsauca dakteri…Izrādās, ka viņš ādu tik ļoti savilcis, ka viņas krūtis nu atrodas zem acīm un krūšu kurvis – viss spalvains!!... Baisi!
Vispār jau, jāuzmanās no visa. Pat no pašas.
Viendien eju es naktī uz hauzīti, un pēkšņi sajūtu trakas sāpes! Nu tā, no krūtīm, pāri pa plecu un līdz pat lāpstiņai. Visa kreisā puse! Domāju, ka tūdaliņ miršu! Uzdzēšu gaismu un skatos - izrādās, ka esmu uz savas krūts uzkāpusi. Tagad pa māju šļūkāju, drošības pēc. Apakšējie kaimiņi laikam domā, ka mēbeles stumdu.
Apģērbu arī nevaru normālu nopirkt! Tie modes nami domā, ka visas sievietes ir kā gludināmie dēļi ar sejām! Nu nē, taču! Man gan tie parametri nav pavisam ideāli- 90x90x90. Bet es taču arī esmu cilvēks! Skatos - mans kleitas izmērs, bet uzvelkot saprotu, ka krūtis nav kur likt. Kaut vai met pāri pa plecu!
Brīžiem dzīve apriebjās…Kā tai tantiņai anekdotē – gribēja nošauties, un tāpēc veikalā pērkot revolveri paprasīja, kur labāk šaut? Pārdevējs atbild – sirdī, t.i. zem kreisās krūts…Nu, aizgāja mājās un iešāva…zem kreisās krūts... tagad guļ mājās ar apsaitētu ceļgalu…
Eh! Mīlestības arī  trūkst. Nava tak normālu vīriešu! Ideāls vīrietis? Man jau liekas, ka tam  jābūt ar Einšteina smadzenēm un Van Dammes ķermeni. Bet mūsdienās... mūsdienās  jau viss ir otrādi!
Kad biju precējusies, pie sava vīra turējos ar abām rokām. Uzskatīju, ja kādai ir lemts padarīt mana vīra dzīvi par elli, tad tā noteikti esmu es. Bet viņam uznāca pusmūža krīze. Naktīs nenāca mājās. Reiz no rīta atnāca…Es dusmās šņācu – ja man būtu revolveris, es tevi nošautu!! Un, ko viņš? A tu mani nobadi, viņš saka, ar saviem ragiem!
Loģiski, ka viņu padzinu.
Pēc tam man bija riktīgs vīrišķis. Aiz viņa kā aiz mūra mājas! Jūrnieks bija. Romantiķis. 
Es tolaik tirgū strādāju, zivju paviljonā. Viņš vienmēr teica-mīļā, tu man esi kā jūrja! Liela, viļņaina un od pēc zivīm…Bet, tad viņš pazuda. Laikam  nobijās, ka mani lielie viļņi viņu aprīs.
Nu, man jau kā gudrai blondīnei vienmēr ir bijis grūti atrast piemērotu vīrieti.  Esmu dikti gudra. Dakteris teica, ka man pat mugurkaulā smadzenes esot! Iedomājaties?!
Ausis es urbinu uzmanīgi, baidos, ka smadzenes netraumēju. Degunu arī šņaucu prātīgi, lai nenotiek smadzeņu noplūde… 
Njā... grūta tā dzīve, grūta...                                 
Nē, nu ir jau arī pozitīvas lietas - kopš lietoju revolucionāro šampūnu-sievietēm pēc 40, mani mati vairs nav sausi un nedzīvi, bet nu ir mitri un kustās.
Žēl jau, ka ar katru brīdi to matu kļūst arvien mazāk. Bet, toties ir vieglāk saķemmēties.
Un draugiem vasarā ar mani ir komfortabli, jo no manis ir liela ēna.
Tā kā... būs jau labi!
Svarīgi jau ir mīlēt sevi, neskatoties uz trūkumiem. Jo, ne velti saka - 
Mīlestība pret sevi ir sākums romānam visa mūža garumā!
Tāpēc, jaukās, mīlēsim sevi, mīlēsim!!!