Uz kāda dizainera apģērbu veikalu atnākt sieviete. Moderna, var redzēt, ka rūpējas par sevi, ir par sevi pārliecināta. Aiz viņas ienāk vīrietis, ar pliku pauri, zelta pulksteni ap roku, var redzēt, ka sen nav nodarbojies ar sportu. Laulības gredzeni abiem ir vienādi. Tātad vīrs. Sejas izteiksme viņam tieši tāda, kāda tā parasti ir, vīram esot sieviešu apģērbu veikalā. Maigi sakot, garlaikota.

Sieviete izvēlas pašu dārgāko kleitu, ilgi piemēra to un pamāzām sāk vaidēt no baudas. Vīram ātri pieriebjas šie vaidi un viņš kleitu nopērk, pie sevis šokējoties par tās cenu. Viņi aiziet.
Nākošajā dienā, tā pati sieviete ienāk veikalā ar pilnīgi citu vīrieti. Jaunu, sportisku, lieliski ģērbtu, arī, starp citu, ar laulības gredzenu pirkstā. Bet ar savādāku. Mīļākais tātad.
Sieviete paņem tieši to pašu kleitu, ko viņa nopirka vakar un atkal viņu mēra. Pārdevēji - disciplinēti cilvēki. Izliekas, ka nekas nav noticis. Sieviete atkal sāk vaidēt no baudas. Šoreiz daudz skaļāk un pārliecinošāk. Vīrietis ilgi laužas, bet beigās tiek pielauzts. Sieviete, milzīgā pateicībā, laimīga skūpsta viņu uz lūpām un viņi abi aiziet.
Trešajā dienā, sieviete atnāk uz veikalu viena pati. Un atgriež atpakaļ vienu no kleitām. Saņem uz rokām naudu un aiziet.

Morāle: Vīrs ir pārliecināts, ka kleitu nopircis viņš. Mīļākais ir pārliecināts, ka kleitu nopircis viņš. Nekādu jautājumu un greizsirdības scēnu. Un sievietei ir nauda un brīnišķīga kleita.

Izlasīju internetā. Kāda bija veikala pārdevējas reakcija ieraugot sieviete trešajā dienā?