mazinja89
Mīlētājiem par kokiem
Kā ir būt par koku rāmu
mātē Zemē saknes laist,
dzīvot mierā mūžu garu,
lai gan reizēm zari salst?
Liktenis tam neapskaužams-
tur kur sējies, esi audzis,
tur tu paliec neaizmirsdams,
kad pret debesīm tu saucis:
"Kam tas viss, kamdēļ man jābūt
šajā vietā, nemainīgā?
Citi mācības var apgūt
liekas, gandrīz bezgalīgas."
Esmu te tik vientuļš stāvs,
klusums valda truli blāvs.
Dienu dienā stāvu kluss
un aiziedams, tas būs ar’ viss..
Vai vispār iedomāties vari,
ka mazs un niecīgs esi bijis?
Silta zeme pāri tev, pāri
līdz saules gaismu tu ieraudzīji.
Citi tapa vēja nesti,
aukstu straumju aizskaloti,
saules svelmes izkarsēti.
tik vien tapa dzīvei doti.
Pāri tam visam, tu jau esi cēlies,
cauri salam un svelmei radies.
Tavs patvērums ir debess plašums
un citi tie, kas esam paši.
Putni lido, traucas, steidzas
bezgalību paspētu aptvert
un kad dzīve strauji beidzas,
vieniem jāspēj mirkļus tvert.
Cilvēks arī steidzas ļoti
paspēt visu, to, kas lieks.
Nav nedz debess, mierā skopi,
saknes debesīs tiem tiecas.
Draugs, tu esi blakus man
nelokāmi, nemaināmi.
Vienā zemē saknes dzenam
spēkā neiznīcināmi.
Tuvu man patiesi esi
katrā manā domā raugies,
mana mūža stāstu nesi.
Kopā bezgalība paies.
Tā tie koki dzīvo dzīvi
viens pie otra, nešķirami,
jo tiem lemts ir dzīvot brīvi,
sakņojoties vienam otrā.
Lai zivis peld straumēs
un putni ķer brīzes,
tik cilvēks lai mācās no kokiem!
mātē Zemē saknes laist,
dzīvot mierā mūžu garu,
lai gan reizēm zari salst?
Liktenis tam neapskaužams-
tur kur sējies, esi audzis,
tur tu paliec neaizmirsdams,
kad pret debesīm tu saucis:
"Kam tas viss, kamdēļ man jābūt
šajā vietā, nemainīgā?
Citi mācības var apgūt
liekas, gandrīz bezgalīgas."
Esmu te tik vientuļš stāvs,
klusums valda truli blāvs.
Dienu dienā stāvu kluss
un aiziedams, tas būs ar’ viss..
Vai vispār iedomāties vari,
ka mazs un niecīgs esi bijis?
Silta zeme pāri tev, pāri
līdz saules gaismu tu ieraudzīji.
Citi tapa vēja nesti,
aukstu straumju aizskaloti,
saules svelmes izkarsēti.
tik vien tapa dzīvei doti.
Pāri tam visam, tu jau esi cēlies,
cauri salam un svelmei radies.
Tavs patvērums ir debess plašums
un citi tie, kas esam paši.
Putni lido, traucas, steidzas
bezgalību paspētu aptvert
un kad dzīve strauji beidzas,
vieniem jāspēj mirkļus tvert.
Cilvēks arī steidzas ļoti
paspēt visu, to, kas lieks.
Nav nedz debess, mierā skopi,
saknes debesīs tiem tiecas.
Draugs, tu esi blakus man
nelokāmi, nemaināmi.
Vienā zemē saknes dzenam
spēkā neiznīcināmi.
Tuvu man patiesi esi
katrā manā domā raugies,
mana mūža stāstu nesi.
Kopā bezgalība paies.
Tā tie koki dzīvo dzīvi
viens pie otra, nešķirami,
jo tiem lemts ir dzīvot brīvi,
sakņojoties vienam otrā.
Lai zivis peld straumēs
un putni ķer brīzes,
tik cilvēks lai mācās no kokiem!
Published by: mazinja89
Published: 10/05/2015 09:14
Viewed 1629 times
Comments: 0
Published: 10/05/2015 09:14
Viewed 1629 times
Comments: 0
0 people like this blog
At this time, we only use technical cookies to ensure the proper functioning of the website. More information
© Tauta.lv 2024
Contacts |Advertise |Terms of Service |Privacy Policy |Download our app