Stāsta, ka cilvēki varot stundām skatīties liesmās. Jā, tā ir, nezinu, kā to aprakstīt. Sajūtas ... Paņem un nelaiž vairs vaļā. Bet ne par tām sajūtām šeit ir runa, ne par to avotu, kas tās rada.
Nezinu, kā citiem, bet man līdzīgi (tikai sajūtas, protams, - citas, bet arī - ļoti spēcīgas) ir, skatoties citā ... Neparedzamā, nekontrolējamā, arī - lietā, no kuras cilvēkiem mēdz būt bail un pat ļoti bail. Nav bail, bet ir tieši tāpat kā ar uguni - izjūtas nebijušas un īpatnējas, bet grūti tikt prom.

No otras puses, vai tiešām tikai šajos laikos cilvēki dara grūti saprotamas lietas, par kurām cilvēki ar vājākiem nerviem, saķers galvu. Interesanti, kādi ir bijuši tie cilvēki, kuri ir TO darījuši klātienē, kuri ir sēdējuši tur, kadrā, kuri ir to visu kārtojuši. Kā jūtas tas bērns, kuram jāstāv blakus? Kā jūtas tā māte un tas tēvs? Un vispār, kurš no redzamajiem vispār kaut ko jūt, bet kurš nejūt neko? Es, protams, nerunāju par jokiem un pats nejokoju.

Tas laikam saucas "fascinē". Uguns un ... nāve. Runa ir par Post mortem ...