Ikviens cilvēks, kurš parādās manā dzīvē, atstāj pēdas. Ikviens. Neatkarīgi no tā, vai es viņu pazīstu jau sen, vai tikai vienu mirkli. Pēdas tik dažādas, kā paši cilvēki. Katram savas. Unikālas. Tas var būt kā smags zābaks. No tām sirdij paliek smagi un atmiņas par šo cilvēku smagas, nospiedošas. Tādas, kuras apgrūtina elpošanu. Kā neizkustināmi akmens baļķi. Var būt tādas puspēdiņas. Kad paiet garām cilvēks uz pašiem pirkstu galiņiem un paliek tikai viegls gaisa saviļņojums. Un viss. Tādas arī pēdas- nekādas. Neko neizraisošas, neko nekad neatgādinošas. Bija un pazuda kā viegla rīta dūmaka. Ne silti, ne auksti... nekā. Var būt skaistas, pareizas formas, vienmērīgas pēdas. It kā apkaisītas sen novītušām atmiņu ziedlapiņām. Tās, kuras izraisa gaišus mirkļus. Mēdz būt arī kā naglu iespiedumi. Sīkas, asas. Kad liekas tik mazas rētiņas, bet brūce aizvien sāp un laiku pa laikam atgādina sevi. Asiņo un reizēm naktīs aizdzen miegu. Aizrētosies? Maz ticams. Mēdz būt netīras, dziļas, pilnas dubļu. Kurās rodas vēlme mazgāt, izberzt, nodezinficēt. Pašai mazgāties vēl un vēl. Bet arī tās kādam cilvēkam piederošas. Viņas vienkārši ir, jo ne vienmēr var izvairīties. Taču ir arī basu kāju nospiedumi. Tie mīksti, labsirdīgi, atvērti. Šīs pēdiņas pieder ļaudīm, kurus mīlu, kam uzticos, ar kuriem ir labi, pat ja viņi nav līdzas. Nu ja, tas tikai manu pārdomu sentiments...