Nesen kādā draugu ballītē, kur viens otru kādu laiku nebijām satikuši, kā parasti runājām par dzīvi un savu pieredzi, kur katram bija savs viedoklis un domas.  Un tā nu radās...
Dzīvo lēnāk - mierīgi un apdomājot savu rīcību un vārdus, nestrēbjot karstu... visu jau tāpat nepaspēsi izdzīvot - saka vieni.
Dzīvo ātri - skrien pa dzīvi kā ar mašīnu pa šoseju, ir tik daudz kas jāpaspēj, pat nedomājot, kur tu skrien, ar ko un kāpēc, jo laiks uz vietas nestāv - teic otri.
Ņem no dzīves visu, ko vien vari paņemt, vajag tev vai nevajag, nešķirojot kas ir kas... tik lai man būtu - māca trešie.
Un tad nāk viens jautājums - ja sāksi katru klausīt, kad dzīvosi?
Bet varbūt dzīve hobijs ir? kuru izdzīvo ar garšu, krāsām, sāpēm, priekiem, asarām, smaidiem, jā..un arī muļķībām? -jautā otrs.
Jā... par tām muļķībām. Vai spēj tās kāds savā dzīvē saskaitīt? Tās smieklīgās un jocīgās, sāpīgās un nopietnās... Ir grūti, bet dažkārt pat neiespējami, pasargāt sevi no muļķībām, ko izdaram un vai vispār vajag? Gads jau tikai sākas...