... radniecīgajās attiecībās strādā tās pašas likumsakarības un shēmas, kas visās citās- katram ir savas izvēles, lēmumi un smadzeņpods dots- lai visu minēto liktu lietā.

Bet kā bērns var sāpināt? Ja viņs nedara tā kā gribētos mammai- nu tā vai tad ir sāpināšana- tas ir mammas pašas attieksmes jautājums, domāšanas veids. Mazs bērņuks nezināšanas dēļ var sastrādāt šaizes- bet tapēc vecāki ir pieauguši cilvēki, lai - palīdzetu mazajam iemācities- ko labāk nevajag darīt. Nu un - ja liels zimburs strādā briesmu lietas- tad jā- nelaist tuvumā. To ir izdarīt grūtāk, nekā tad, ja sāpinātājs ir svešāks cilvēks, tomēr - arī

Principā - tās būtu pilnīgi normālas lietas, ja cilvis ir adekvāts. Kāpēc vajadzētu ļaut sevi sāpināt atkal un atkal- ja vien neķer no tā specifisku kaifu- a-la sado-mazo? Kāpēc vajadzētu iet tur, kur jau bija slikti- lai pārliecinātos, ka - patiešām bija slikti--- priekš kam? Vienīgais par atteikšanu- ko nu tur piedos/nepiedos- tā ir dzīves situācija un ne vienmēr kā permanents aizskārums kādam.

nekad nesaki nekad :D