Izrunaties vai nee, tas, manupraat, atkarigs no temperamenta. Ja es reizem neizrunaatos, tad vnk paarlpliistu :D Un kas tur slikts, ka tu ar savu izrunashanos liec otram saprast, ka reizeem nejuties labi no partnera ricibas vai nepardomati izsprukushiem vardiem. Ja izrunashanas notiek notiek smalkjuutigi, tad tas ir process attieciibu kopshanaa, abiem ir iespeja ar kopigo sapratni attiistitiees. Es arii uzklausu, kas manam virietim mani taa ne parak patiik un savu iespeeju robezaas mainu savu riiciibu vai attieksmi. Un nemaz neapvainojos. Vai tad tas ir gruuti miiljota cilveeka laba mazliet pamainiities, lai abiem kopa buutu labaak ???? Bet cilveku attieciibu modelji ir tik dazadi... Heinrihsonu gadijumaa man liekas tads pasveshums vienam pret otru.

Pareizi jau te bija pieminēts - katra izrunāšanās nozīmē nevis piekrišanu, bet pretenziju izteikšanu un tas ir kā pieprasījums otram mainīties :-) Nevis tāpēc viņa ar mani vēlas parunāties, lai paziņotu, ka piepeši atskārtusi, ka orālais seksiņš ir kas nesajusti jauks un kārdinošs, ka tagad man tas būs katru vakaru, jo tas taču tik forši un nemaz nav grūti :) Un tāpat tālāk tādā garā, vai ne? :) Reāli izrunāšanās nozīmē pieprasīt no otra cilvēka to, ko viņš nemaz negrib darīt! Es nebiju gatavs kāpties atpakaļ, jo nekas vairs nevilināja..un tāds jēdziens kā pienākuma sajūta atrasties tur, kur nekas nevilina - tāds varbūt piemīt vien eņģeļiem.. Izrunāšanās neko neuzlabo normālu cilvēku saskarē - nav jau te runa par dzērāja solījumiem vairs nedzert ..nav jau te runa par brunču mednieka solījumiem dzīvot rāmu sētas dzīvi.. Normāli cilvēki dzīvo kopā un viss - kamēr to spēj ar prieku izdarīt.. un tad tas beidzas..tā gadās

Skatoties - kā runā un ko grib pateikt. Ja runā par tēmu ar pamatojumiem un ir gatavs uzklausīt otra argumentus- pat tad, ja tie škiet galīgi garām un totals sviests- tad ir visas iespējas ar izrunāšanu tikt pie kāda jēdzīga rezultata- tā, lai abām pusēm ir pieņemami. Ja ir vēlme pēc iespējas skaļāk izbļaut savu viedokli un beigās pāriet uz personālijām- tad nu ir kā ir, jēgas tur nebūs. Tā kā- pašam/-ai vien ir izvēle- ko ar to izrunāšanos vēlās panākt. Ar nerunāšanu var itin viegli iebraukt citās auzās- problēma neatrisinās, tikai- nogulst kaut kur uz plauktiņa, sāk krāties lielaka vai mazāka neapmierinātība, kas beigās tapat noved pie lielākām domstarpībām. Manā pieredzē ir 2 laulības- pirmaja bija nerunāšana- nekas labs, otrā - runājām, bija okay.

Ir cilvēki, ar kuriem labāk visu izrunāt, ir cilvēki ar kuriem vari runāt, bet nesapratīs. Vai visu maz var izrunāt? Ir cilvēki, kuriem es varu atbildēt uz jautājumiem, lai viņiem mierīgāks prāts, ir tādi, kuriem varu izstāstīt visu, pajautāt visu... un ir cilvēki, kuriem vnk ir kaitīgi visu zināt..

Diemžēl jāpiekrīt Krotam, izrunāšanās daudz ko maina.
Lai tas viss noritētu miermīlīgi, nepieciešama augsta inteliģences pakāpe, vēlēšanās arī attiecības saglabāt no abām pusēm.
Tomēr Krota teiktajam arī iebilstu- mēs neviens neesam tādi, kā attiecību sākumā, jo mainās it viss ap mums, maināmies mēs, tad nu jāprot šīs izmaiņas respektēt.

?? Vai maz saprati, par ko es te rakstīju?

ja satikušies divas saderīgas dvēseles tad manšķiet saprotas gandrīz bez vārdiem. bet ja sagadiijies savādāk, tad ir taa kaa šai gleznotājai. viņa tikai atvēra acis tiem kam šī info ir nepieciešama, ja ir bezizeja. manupraat vērtīga info.

iespējams, ka tas ir atkarīgs no cilvēka rakstura...

ja es neizrunāju un negūstu sapratni no otras puses, tad nebūšanas manī krājas un vienā reizē tas viss lūst un sprāgst, pat šķietami no maza sīkumiņa.

Man noteikti vajag izrunāt.

Arī es tā domāju!

Es nudien nezinu, vai stipri un ekscentriski, bet šī doma- ka izrunāšanās ne vienmēr ir tas labākais variants-- man pa galvu maisījās jau sen. Vēl vairāk- man šķiet, ka tas-- ka itin viss uzreiz jāizrunā-- ir "jauno laiku" ievazāts jēdziens, līdzīgi kā mūžīgā publiskā smaidīšana, ne par ko nesūdzēšanās, un citas klišejas, kas, iespējams, nemaz tā neatbilst latvieša mentalitātei!!
Tas man atgādina anekdoti par psihologiem, kas, slīkdami jūrā, viens otram saka: "Varbūt vēlies par savām sajūtām šobrīd parunāt??"
Un palieku pie sava, ka "izrunāšanās" lielā mērā nenozīmē neko citu kā vainas un savu emociju izgāšanu pār otru cilvēku. Vienalga, vai tas notiek skaļi un rupji, vai klusītēm un "pa eleganto".
Runāju tikai pēc savas un man zināmo cilvēku pieredzes!

Lai neizrunāšanu pieņemtu par labāko variantu, jābūt ļoti stipram cilvēkam. Visbiežāk sastopami citi varianti - viens -kas mīlējas, tie ķīvējas. Un tā visu mūžu, un garlaicīgi arī nav. Jeb abi klusē, klusē, kamēr saprot, ka vispār tam otram cilvēkam nav ko teikt un aiziet katrs uz savu pusi. To Heinrihsones stāstu es arī lasīju - neparasti cilvēki, katrs dzīvo savu bagātu, pilnvērtīgu dzīvi, tas otrs līdzās varētu nebūt, bet ja nekašķējas, tad netraucē ar.

beatrixyx, tā aizdomājoties secinu, ka te ir liela taisnība.

rūgto reti kad izsaku... noklusēju, pat ja kalns jau manī. Nepatīkamais ilgi atskan, pēc sevis spriežu, tapēc paklusēju.

Man šķiet, ka būtiski ir, ko katrs saprot ar vārdu-izrunāšanās. Radošas personības, domāju, saprotas bez vārdiem, tās labi jūt, kas notiek ar otru cilvēku, un ir gatavas pagaidīt, kamēr otrs situāciju atšķetinās.Un, ja vēlas otru saglabāt sev tuvumā, ir gatavas daudz ko piedot... jo iedeālu šai pasaulē nav.Vai nu mīli otru ar visām viņa nepilnībām, vai šķiries.

Parasti jau no izrunāšanās nekas nemainās.:) Nu, izteici savas domas, uzklausīji otra. Domāju, ka te valda ilūzija, ka, ja es izteicu savu kreņki, tad arī gaidu, ka kaut ko partneris mainīs savā rīcībā. Nav teikts, ka tā notiek. Un, ja nenotiek, kāda jēga dzesēt muti. Vai nu pieņem kā ir, vai arī nē.
Heinrihsoni.:) Radošas personības.

Tie, kas neizrunā, tie bieži vien pat nezina, ka kaut kas ir raisījis neapmierinātību. Kā, bet Tev taču viss bija labi, Tevi viss apmierināja... Protams, ja to uztver kā izbļaustīšanos un indīgu frāžu mētāšanos, tad nav vērts, bet parasti tas jau ir pēdējais posms ;)

Piedodiet, - ir jābūt IZCILAI aprobežotībai, lai, gadiem ilgi kopā dzīvojot, patiešām nesaprastu, kas otru sāpinājis un raisījis neapmierinātību.
Cits jautājums- ko un vai esam gatavi DARĪT, lai otrs justos labāk. Parasti- maz vai neko. Jo tas nozīmē paradumu maiņu (uz ko ir spējīgs retais), pamatīgu sasprindzināšanos, finansu ieguldījumus, un tā tālāk.
Un tad izskaidrošanās nozīmē vien kārtīgu izbļaustīšanos vai indīgu frāžu apmaiņu, tajā brīdī akmens no kakla ir nost, un- viss.

Ir cilvēki, kas neizrunā. Un tāpat klusītēm viens vai otrs savāc koferīti un aiziet. Un neviens, pat partneris nesaprot, kā tā, tik pēkšņi. Bet kaut kur ir bijis pēdējais piliens. Jā, ja viens ir tas pacietīgais, kurš ar savu klusēšanu nodrošina otram pilnīgu komfortu par katru cenu, tad varbūt tā klusēšana var arī kaut ko saglābt.

Man liekas, ka viss, ko dara izrunāšanās- noņem pašam no sirds smagumu. Vai šajā izrunāšanās laikā otram sakām ko labu?? Nē taču!!!! Tā ir vienlīdzības zīme ar pārmetumu izteikšanu, ar savas neapmierinātības paušanu, ar otra vainošanu savā sliktajā pašsajūtā- nekas cits!!
Un- it kā otrs visas pretenzijas jau sen nezinātu...
Nesen kafejnīcā pie blakus galdiņa sēdēja un attiecības pirms šķiršanās skaidroja jauns un skaists pāris. Darīja to tik skaļi, ka nebija iespējams nedzirdēt. Visas vismaz divas stundas- tikai senu pāridarījumu atgādināšana (protams, ka galvenā runātāja bija dāma)!!! Vai tiešām kādam psihologam šķiet, ka tas kaut ko atrisināja?

Grūti pateikt, ko nozīmē šajā gadījumā tas, ka apgalvojums ir taisnība.. Ja runa par laulības saglabāšanu, tad tiešām lielā mērā taisnība..vismaz par mani noteikti būtu taisnība :) ..Izrunāšanās vienmēr pa lielam noved pie izmaiņām un nereti viss beidzas ar šķiršanos. Bet..varbūt tā arī ir labāk? Kopā ar šķiršanos tiešām nāk komplektā daudz neērtību, bet nenoliedzami ir arī labais :) Ja nekas netiktu izrunāts, tad es joprojām nebūtu šķīries visdrīzāk, bet vai tas būtu kas labs? Jautājums ir par to, vai vajag saglabāt to, kas vairs nemaz nav tāds pats kā bija sākumā? Jo..daudzos gadījumos tā saglabātā kopdzīve nemaz vairs nav nekāda laimīgā laulība - pat ne uz to pusi :) Ja nu tikai var piekrist tam, ka visas izrunāšanās tiešām vienmēr sākas no sievietes :) Ja temats ir par to, ka sievietēm būtu labāk biežāk paklusēt, tad tiešām atliek tikai piekrist! :)