Patiess stāsts no agrākiem laikiem. Visos laikos puikām paticis līst ābolos un ja nu kādā dārzā tas īpašāk liegts, jo lielāks prieks bija tur paciemoties. Bet tādi darbi darāmi klusiņām, klusiņām.. Tad nu viens puišelis ierāpies ābelē un pa kluso šķin ābolus, te atskan balsis, sīkais sastingst... kur gadījies kur ne, tieši uz šo ābeli stūrē kāds pārītis - jūrnieks ar visām plīvojošajām bantēm pie cepures un kāda meiča... un plaukš tieši zem liktenīgās ābeles... Meičai kājas plati ... un viss notiek... tas, ka kājas plati, tas būtu mazākais, tas trakums, ka arī acis plati... puisēns kokā pie sevis lūdzies, nu taisi tak tās acis ciet... jo viņam dikti bijis bail, ka tā meiča viņu tur ieraudzīs... un tad tas jūrnieks to puisi vnk nositīs...
To, ko viņš tur pieredzējis un bailes, ko pārdzīvojis, to viņš atceras vēl šodien... lai gan jau sirms onka ;-)))