Viss bijušais lai paliek pagātnē
un arī nezīlēšu, kas būs nākotnē,
bet tveršu mirkļus tos, ko šodiena man dod,
un rītdiena vairs nespēj atkārtot.

Pirms baltie sniegi zemi pārklās drīz
vēl lapas zeltītās mans skatiens noglāstīs
un pirmās sniegpulkstenītes kad kautri plauks,
sirds cīruļdziesmu skaisto dzirdēt trauks.

Ir mirkļi bijuši, kad pārņem žēlums, kauns,
bet zinu, ka tas palīdzējis augt,
ar lapām pērnajām koks nevar salapot
nedz laiku atpakaļ griezt visu izlabot.

Laiks ir kā dakteris, kas brūces dziedēt māk,
bet nepielūdzams, pat ja lūgtos kāds,
ja laiku būtu izvēlēties lemts,
varbūt no pasakas tas tiktu ņemts.

No debesīm kur zelta lietiņš lija...
un sākās tā, - sensenos laikos bija...
bet šinī dzīvē, šodien gribu es
vēl sapņus īstenot priekš dvēseles.

Vai izdosies man, - varbūt laiks tik zin,
cik bieži skaistie mirkļi svētkus svin,
bet projām neraidīšu arī pelēkos,
tos ieadīšu cimdos krāsainos.