Vientulība ir tad, kad pamostoties no rīta tev nav kam izstāstīt savus sapņus.

Jo gadās jau, ka fiziski kāds ir blakus – bet ne vienmēr tas ir cilvēks, kas tevi sapratīs. Ne vienmēr tas ir cilvēks, kuram esi gatavs atklāt savas zemapziņas fantāziju sirreālās rotaļas. Ne vienmēr tas ir cilvēks, kas tevi grib iepazīt tik tuvu un dziļi, lai klausītos vēl tavu vīziju aprakstus, ja pietiek taču ar cita līmeņa komunikāciju - izrunāt sadzīviskas lietas, kaut ko saremontēt vai nopirkt, iziet publikā, lai pazīmētos, iedzert lai atslābinātos un paseksot. Ne vienmēr tas ir cilvēks, kas pat ļoti gribēdams spēs saprast tevi, iejutīsies tavā stāstā. Tieši tādēļ man šķiet, ka iespēja dalīties savos sapņos ir tik svarīga. Jo tā ir savas dvēseles atkailināšana.

Protams, tas nav vienīgais veids, kā ar otru pabūt gana tuvu. Savu būtību mēs otram atklājam arī mīlējoties. Tad mūsu ķermeņi runā viens ar otru, mūsu valoda ir visdažādākie pieskārieni. Un lai ķermeniski saprastos, milzīgi liela nozīmi ir tam, kā mūsu vecāki bērnībā mācīja mums šo pieskārienu valodu, jeb šai ziņā esam analfabēti, jo netikām gana daudz ucināti, mīļoti, glāstīti, apkampti un apčubināti. Daudziem jau no bērnības līdzi nāk pieskārienu bada sajūta un to izmantošanas neprasme. Tad nākas to mācīties nu jau pieaugušā vecumā un nemulst, ka patiesībā vēl aizvien tu pa īstam nepazīsti ne savu dvēseli, ne augumu un, protams, no porno filmām varbūt esi samācījies daudzas interesantas tehnikas un uzvedības ārējās izpausmes, taču neproti atvērties un „nedzirdi” to otru cilvēku. Un tad sanāk tie seksa varianti, kuros vīrietis pat naricistiski apbrīno sevi – re, kāds es supervecis, un kādu sievišķi nogrābu, un vēlāk nesaprot, kādēļ viņa nevēlas vairs tikties. Vai sieviete, kura atdodas konkrētu merkantilu prāta apsvērumu dēļ vai "veselībai", nevis tādēļ, ka viņas augums enerģētiski pievelkas ar šī vīrieša augumu un dvēseles lidinās kopā augstākās sfērās. Šo reālistisko, bet paskumjo variāciju sarakstu vēl ilgi varētu turpināt...

Mīlējoties nav vieta egoismam un visam citam, saistībā ar savu Es – pašam pilnībā jāizkūst, atdodoties šim procesam un ar prieku jāsniedz bauda otram. Ja to nedarīsi, labākajā gadījumā sanāks kvalitatīvs fizioloģisks akts, kas būs mazinājis spriedzi, taču partneri pēc tā jūtas iztukšoti, nevis piepildīti.

Cik daudz ir cilvēku, kas spēj atzīt savu neprasmi un nepieciešamību mācīties šai jomā – mācīties ķermeņu valodu? Mācīties ne jau jaunus tehniskus paņēmienus un kā fiziski izskatīties pievilcīgāk – bet mācīties uzticēties sev, uzticēties otram un galu galā – uzticēties dzīvei, kā lieliskam un tevi mīlošam procesam. Ticēt, ka dzīvojam ne tikai tādēļ, lai pelnītu naudu, atražotu sevi bērnos, kļūtu izglītotāki, audzētu nacionālo kopproduktu, uzceltu sev māju un brauktu ar labu auto. Bet gan dzīvojam, lai priecātos paši un sniegtu prieku citiem. Nebaidoties būt pārāk atklāti, nesaprasti un noraidīti. Jo mums ar Dzīvi ir abpusēja mīlestība.