Ezīt, runājot par grupām un biedrīšiem vispirms tam slimajam pašam ir jāgrib mainīties un skaidri jānosprauž mēŗķi, bet es nepiekrītu, ka sevi ir jāziedo lai tas slimiķis sāktu veseļoties. dzīve ir viena un nav vajadzība to izniekot tādās lietās...

es tos slimos nekādi nesaprotu kā var nodzīvoties līdz tādai necieņai pret sevi! / pielietās acis, piečurātās ūzas utt

ja ši tema ir aktuāla daudzime, tik klusē, redzu pec statistikas.. :D
ja kadam ir kads jautajums, par šo tēmu, ( jajau tik intereanti kas es esmu) driksta man personigi uzjautat, ziņu neizpaušanu garantēju!

Odin, Jani - un... ? Palikt pie laimīgās apziņas, ka tā ir slimība un nedarīt neko? Alkašam izkārt sev priekšā karogu - es esmu slims cilvēks, un tur neko nevar darīt?

versij manā darba praksē ir vairaki pozitīvi iznākumi.. par to gan daudz nerunaa, bet ir... ir..

moccim daļeji taisniba,
un tomer ari tam nevājajam vajag lidz cilvēka pastutējienu, ja tas pazud ir gauži gruuti...
tāopēc man patīk arzemēs konkrēti vācija par citurieni nezinu šis atturībnieku grupas kur katram ir 2 vai vairaki komandas biedri, lai grūta brīdi ir ar ko padalīties, ir no ka pa seju dabūt ja vajag... lai atkal savāktos un turpinātu, tas nav viegli

janiss956
izskatas, ka tev ta tēma aktuāla, bet tapēc nelec nu uz karstas pannas...
ta nudien ir tēma, kurai var piedēvet visus minētos aspektus...

odinam nepiekritīšu,
ir tam skars ar gribas spēku.. vispirms vajag pieņemt lēmumu un tad jau talak jaskatas...
cik ilgi var atdalīt no slimiibas ja to izpausmju dēl cieš lidz cilvēki, konkrēti berni un nereti ari vecāki..???
P.S runāju no personigas pieredzes.
drīzāk vajadzetu padomat kas šim slimibai vai ka nu kurš to deve ir cēlonis un tie ari ir 100 un vēl ar astīti...

Alkoholisms tā ir slimība, ar kuru saslimstot jāārstējas visa mūža garumā. Un tie, hroniskie alkoholiķi, kuri to saprot, tā arī dara - ārstējas visu mūžu, klaut dzeršanu ir pārtraukuši. Tā ir slimība, kuru var uzveikt, taču sekas ir mūža garumā, bet tā prasa milzīgu darbu gan no pašiem, gan līdzcilvēkiem. Gribasspēks ir vajadzīgs, lai to spētu, bet ar gribasspēku vien nepietiek. Šo slimību ar varu nevar izārstēt - to var tikai, ja pats tam piekrīt un ja cilvēks pats saprot, ka viņš ir alkoholiķis un šī kaite jāārstē.

Mocca, piekrītu, -- it ka jau slimi, tiešam, tomēr = maz jau to slimo, kuri ar varu nodzirditi... :)) Lielāka daļa pašī sevi pielēja un turpina pieliet... Labi jau butu, ja kretini butu dzēraji vien... Vai mums te piemeru maz, cik muļķību un nekaunību/dranķību var saražot arī nedzēraja vai mazdzērāja, kas dzēraju kādreiz tikai redzējusi?

nav ko tos slimos ucināt! ja cilvēkam nav gribas to aminīt lai jau pats ņem un nodzerās, bet tā sērga ir tikai vājiniekiem, kas nevēlas cīnīties... tā teikt ņergas!

Ezits, -- nelaime jau ta, ka tiesas pie mums tikpat garas, cik vājas un mazparedzamas: tiem jau tā sadzīves nomocītajiem cilvēciniem nav ne laika, ne naudas, ne ticības uz cerīgu iznākumu, -- ķepiņas tiek nolaistas pirms to pacelšanas. Visbiežāķ.

Versij, nu gan! Ja Latvijā nav kāda vajadziga likuma, tad likuma neesamība ir arguments?! It kā būtu ilūzijas par likumu rakstitājiem, kadi nu tur Saeima ielauzušies! ... Tad nu gan arguments...

Spriežat te, pilnīgi neko nesaprotot no lietas būtības. Emociju līmenī. Vienīgais ODIN ierakstījis 100% pareizi, kā tas ir pēc definīcijas. Pievienojos! Bet citi, pirms bīdīt lielās domas, palasiet kaut netā, ja ne attiecīgā literatūrā. Nav jau grūti Googlē iesist vārdu ’’Alkoholisms’’.

Var jau būt, Ezi, var jau būt. Tikai gaužām nereāla tā procedūra izklausās.

Es gan domāju, ka alkoholisms ir slimība.Galugala ka ar vīrusiem cilvēkiem ir dažāda uzņēmība, ta arī alkoholam ir dažāda ietekme uz cilvēku.Arī ar citām slimībām cīnīties ir vajadzīgs gribasspēks, ja ta nav, zāļu lietošana nelīdzēs Tāpat arī alkoholismu ārstējot vajag to lielo gribēšanu.Tik tur tā atšķirība, ka alkoholsimu ārstējot tas process ir daudz nepatīkamaks, nekā pati slimība(no alkoholiķu skatu punkta).Citas slimības mums sagāda jau nepatīkamas sajūtas, tāpēc piespiets sevi ārstēt ir vieglāk, jo apzināmies, ka tad jutīsimies daudz labāk.Bet alkoholiķis jau savas slimības laikā(grādu iespaidā)jūtas brīnišķīgi, bet kā pohas ārstēs, to jau arī viņi zin.

nu ja atkarību var nosaukt par slimību...
un likums par piespiedu ārstēšanos ir.. tikai tad kādam ir jāsāk proces, kura rezultāta tiesa piespriež piespiedu ārstēšanos... parasti ja ta ir sieviete to sāk bāreņtiesa kopa ar aprūpes tiesību liegumu...
ģimenes locekļiem to grūtāk panākt... bet varianti ir..

Likums paredz, piemēram, atbildību par STS slimību izplatīšanu un neārstēšanos. Ja jau alkoholisms ir slimība, kur mums tāds likums par piespiedu ārstēšanu pēc piederīgo iniciatīvas, a???

odin, es Tev nepiekrītu par visiem 100% .

Alkololisma atzīšana par slimību ir legāla atļauja turpināt plostot. Tā ir lielākā kļūda, ko var izdarīt. Kā lai tādam rodas motivācija mainīt savu dzīvi, ja viņam ārsti un sabiedrība piedzied pilnas ausis par to cik viņi ir slimi? Motivēt mainīties vajag, audzināt gribasspēku nevis ārstēt "slimību".

Bruuka | 26.06.2012. - 17:38:41

"Dyna, bet mēs jau nezinām, kada tā māmiņa ir starp dzeršanas periodā.
Un vēl, vīrieis var justies arī nedaudz vainīgs, ka sieva sākusi dzert.
Nez ka tur ir bijis... "


Vai tiešām īsie starpbrīži skaidrā atsver to postu un šausmas, ko bērni piedzīvo kamēr kāds no vecākiem domā tikai par pudeli? Tāda interesanta attieksme... diemžēl raksturīga sabiedrībai kopumā. Tas vīrietis, kurš ir palicis ar tādu sievu un ļauj bērniem visā tajā noskatīties ir bezatbildīgāks par savu dzērājsievu. Kā Tev šķiet, kādu attiecību pieredzi viņi iemācīsies dzīvojot šādos apstākļos? Cepuri viņa priekšā varētu noņemt tajā gadījuma, ja viņš ar visiem bērniem no būtu aizgājis no tādas mātes/sievas un sācis jaunu dzīvi sev un bērniem.


Alkoholiķi starplaikos ir arī profesionāli manipulētāji un pielīdēji. Viņi ar labiem darbiem, attieksmi, it kā "izpērk" savus grēkus, lai pēc brīža ar tīru sirdsapziņu atgrizetos pie vecā... Un kāpēc ne, ja viņam katrreiz tiek piedots? Nu, pabārs, padusmosies... tad es sataisīšu jauku ģīmīti, izlūgšos piedošanu, nosolīšos ka šī nudien bija pēdējā reize ... kādu laiku būs miers un tad jau es atkal varēšu plostot... un atkal solīt...

Bruuka | 26.06.2012. - 17:38:41

"Dyna, bet mēs jau nezinām, kada tā māmiņa ir starp dzeršanas periodā.
Un vēl, vīrieis var justies arī nedaudz vainīgs, ka sieva sākusi dzert.
Nez ka tur ir bijis... "


Vai tiešām īsie starpbrīži skaidrā atsver to postu un šausmas, ko bērni piedzīvo kamēr kāds no vecākiem domā tikai par pudeli? Tāda interesanta attieksme... diemžēl raksturīga sabiedrībai kopumā. Tas vīrietis, kurš ir palicis ar tādu sievu un ļauj bērniem visā tajā noskatīties ir bezatbildīgāks par savu dzērājsievu. Kā Tev šķiet, kādu attiecību pieredzi viņi iemācīsies dzīvojot šādos apstākļos? Cepuri viņa priekšā varētu noņemt tajā gadījuma, ja viņš ar visiem bērniem no būtu aizgājis no tādas mātes/sievas un sācis jaunu dzīvi sev un bērniem.


Alkoholiķi starplaikos ir arī profesionāli manipulētāji un pielīdēji. Viņi ar labiem darbiem, attieksmi, it kā "izpērk" savus grēkus, lai pēc brīža ar tīru sirdsapziņu atgrizetos pie vecā... Un kāpēc ne, ja viņam katrreiz tiek piedots? Nu, pabārs, padusmosies... tad es sataisīšu jauku ģīmīti, izlūgšos piedošanu, nosolīšos ka šī nudien bija pēdējā reize ... kādu laiku būs miers un tad jau es atkal varēšu plostot... un atkal solīt...

Dzīve ar alkoholiķi tā ir cīņa ar vējdzirnavām. Kaut ko paciest dēļ bērniem, vai dēļ tā saucamā "mīļā miera labad", muļķības. Nav ko mocīt bērnus un sevi (tas pēc pieredzes). Ja vīrietis - dzērājs šo aizraušanos, izmantojot gribas spēku, vēl var atmest, tad sievietei - dzērājai, tas vairs tik viegli neizdodas.