Dzejolis par tukšumu.

Īsti neatceros kam, laikam Šekspīram, pieder frāze - "trakam būt ir skaisti, bet to zina tikai trakie paši"... tāpat ir ar gudrību - muļķītim ir visvieglāk dzīvot, bet to pa īstam saprot tikai viņš pats :)

pikrītu tam, jo vairāk zini, jo saproti ka nezini un nesaproti vispār neko... kā tad ir labāk?

... un Sokratam ir taisnība.

Jā, un var vēl lia uzrakstīto Sokrāta teicienu papildināt ar -, bet citi nezina pat to, ka viņi nekā nezina. Šī sokrātiskā atskārsme parasti piemeklē cilvēkus, kas zina pietiekoši daudz.

Oriģinālā Sokrāta teiktais laikam izklausījās tā - scio mē nihil scīre... cenšos sagrabināt savā atmiņā latīņu valodas drumslas :) Tulkojām laikām kā - es zinu to, ka nekā nezinu!

... bet citi nezin pat to.

"Jo vairāk es zinu, jo vairāk saprotu, cik maz zinu, bet nezin pat to" (Sokrats)

Opēju. ne visi, kas daudz zin, daudz aizmirst.
ne visi, kas maz aizmirst, zin daudz...
"Jo vairāk es zinu, jo vairāk saprotu ka nekā nezinu, bet... zināms citāts, vai ne?
Kas zin, papildiniet :>)

" Cik gan daudz muļķību cilvēki nesarunā aiz vēlmes pateikt ko jaunu! " (Voltērs)

aiz tukšas pļāpāšanas daudz kas tiek slēts... piekrītu :))

... bet lai daudz runātu, kaut kas taču ir jāzin..

Iesaku citu variantu : mazāk runā, tad padomās, ka daudz zini.

kas nezin neko, tas daudz runā, it kā zinātu daudz...