Mariin, man arī patīk Tik-tak saprātīgā domāšana, jo tiešām kopējs ģimenes paveiktais, atbalstot visā vienam otru, ir veiksmīgas ģimenenes pamats, ar pliku mīlestību vien ir par maz. Man prātā, atkal no jauna, atķeksējās manas vecmāmiņas mīļākā latviešu tautas paruna:, Nabadzība pa durvīm iekšā, mīlestība pa logu ārā!,

Pilnībā Tev piekrītu, domājams, ka Kristīnei ir nepieciešamība žēlot, čubināt, Ubes pieminētā plastalīna mīcīšana, lai savām rokām to veidotu pēc sava prāta, tādēļ arī viņa izvēlas Edgaru, jo tikai kopā ar viņu redz sava skatījuma jēgu par ģimeni.
Kam viņai Akmentiņš, kurš pēc sievas pašupurēšanās vispār netiecas un viņa nebūs spējīga atdot sevi pilnībā, sevi apliecinot ģimenes labā? Šinī sakarā arī var pieminēt, visiem pazīstamo dārza inventāru- grābekli, uz kuru sievietes regulāri uzraujas neskaitāmas reizes, nepametot to malā kāda dārza stūrī, atkal no jauna uz tā uzkāpdamas.

Tik-tak domā/saka: "Saista cilvēks un viss, ko esam kopā sastrādājuši."

Izskatās pēc vēlmes un iemaņām sapratnes abpusējību augstu vērtēt.
Arī man šis uzskats tuvs. Šīs tēmas sakarā: arī tādēļ, ka, par kopēji paveicamo -- vienalga, bērnus ieskaitot un paredzot vai neparedzot -- vēlme kaut ko kopā paveikt ierobežo Kristīnes. Kristīnei neinteresē, ko kopā paveikt ar Edgaru, kad nebūs dzēris. Kristīnei Edgara dzeramvājums šķiet izdevīgs, lai tiktu pie izdevības jau tā vājo -- ar dzeršanu ievainoto/savainojušos -- izmantot sev par (Ubes minēto?) plastilīnu, ap kuru ņemties pašai, Edgaru pašu vairs vērā neņemot, uzskatot vienīgi par izejvielu, ar ko pašapliecināties, -- kaut vai birstējot un mazgajot vien. A ko pēc tās birstēšanas?

Kādam gribas dzīvi kā nemitīgu cīņu. Kādam- kā bērnudārzu vai palīgskolu. Vēl kādam kā kolekcionēšanu.

Bet ir tik forši tā rāmi ļauties gudram vīrietim. Un mierīgi un piepildīti, bez ekšeniem, bez aizdomām, bez drāmām un traģēdijām vienkārši būt.

Josiš, no plenča neko nevar izveidot, un kas tas par vīrieti, kurš jāpārmīca kā plastelīns?

Dyna- domu nesaprati:)
Stabili un droši - tas ir labi, bet tik maza daliņa no tā labi, kas ir ja to visu saliek vienā buntītē!!!!
Gudra sieviete no Edgara izveidotu Akmentiņu, un dzīvotu laimīgi!!!
Jo, vienmēr pastāvēs variants, ka dzīvo ara Akmentiņu, bet sapņo par Edžu. Man, kā vecim tāds variants nemaz nešķiet pieņemams. Sievietes sirdij ir jābut manās plaukstās:)

Vederdejotaja, kad vēl biju jauna un smuka par Akmentiņiem pat domas nebij, vēlāk ar gadiem, ka tam smukumam un jaunībai arī prāts bij klāt nācis, doma jau ta bij- noprecēt tikai Akmentiņu. Bet vai ta domā tas prāts tika klausīts? Tādu Akmentiņu jau tak bij pa pilnam, un teikšu, ka patiešām labi un īsti vīrišķi, ar kuriem kopā varētu būt un dzīvi vest sakarīgu, varbūt pat iespējams, iemīlētos ar laimīga. Bet atnāca tā lielā mīla pirmā, vēlu gan- man bij 40, satiekot manu Edgaru, teikšu atklāti- nekas jau tai sirdī nav mainījies vēl arī šodien, citam vīrišķim tā arī tai manā sirdī vieta nav atradusies. Es patiesi esmu laimīga, ka savā dzīvē šo mīlestību esmu reiz satikusi un sajutusi, tās tak ir fantastiskas izjūtas, esmu pateicīga liktenim par šo iespēju, kurai ļāvos ar pilnu sirdi un tā dvēsele mana tak viļņoja kā jūra. Nu skaisti! Satriecoši jauki, es pat visu dzejnieku vārdiem nespēšu šīs izjūtas sevī aprakstīt, kas tai sirdī tur darījās manā un dvēselē arī. Bet dzīve ta ir tāda nežēlīga štuka, kura uzmet priekšā vienu nākotnes skici, kurā redzi- nu ir tā kā ir un savādāk nebūs. Un tad nu nekas cits neatliek, stāvi izvēles priekšā ar domu- vai spējīga būšu uzņemties Kristīnes lomu, vai pietiks man šī viņas spēka? Var jau būt, ka tas bija mans gļēvums, bailes uzņemties kaut ko tik grandiozu, nedrošība- vai spēšu? Aizbēgu... paņēmu vagu, izvēloties vieglāko taku. Var jau būt, ka vajadzēja cīnīties, tātad nejutos tik stipra, lai darītu visu, tātad neizdarīju visu, par ko arī maksāju tagad ar atmiņām savām, ar savu sirdi. Dzīvē par visu ir jāmaksā, par velti nav nekā.

... Bet arī lai Akmentiņu pieņemtu sev kā dzīves draugu patikai IR jābūt. Citādāk čiks vien tur sanāks.Viņš var būt enģelis zemes virsū, bet ja patikas, simpātijas nav ne mazākās tad nekā..:))

Josich, Kristīne es neesmu gan bijusi un laikam jau arī nekad nebūšu. Lai nu arī kā tāds Edgars man sirdij tuvāks būtu, es tomēr labāk ar Akmentiņu precētos. Nemaz jau arī nav slikti, ja sieviete izvēlas sev vīru, uz kuru viņa var paļauties un domājams, ka tādam vīrišķim sieva var arī paklausīt, viņai tak pašai no tā ar tā dzīvošana ir vieglāka.
Es nu patiesi sev gribētu blakus vīrieti, visādā ziņā stiprāku par mani un protams arī gudrāku. Bet dzīve jau nav pasaka.

Dyna- apdomājot, par ko ta viņi ir pelnījuši šo lielo mīlu un sieviešu pilnīgi neprātīgo paļaušanos liktenim, tad mūsdienu Edgariem, nekas cits neatliktu, kā sākt domāt un rīkoties līdz Akmentiņu gribēšanai un varēšanai.

Atslēgvārds-pelnījuši? Ar ko Akmentiņš būtu pelnījis?
Tādā aprēķinā, tak arī no Kristīnes tiktu prasīts, vai ne:)
Uzvedies šā, un dari to, un Tev būs darīt, kā vīrs teiks:)!!

Nu ja, bieži tak ir dzirdēts, par savu laulāto vai mīļoto draugu - mana otrā pusīte. Ja jau tam pašam tuvākajam ir šitā paveicies ar foršu seksiņu, tad tak ir jāpriecājas, ka tam otram ir tik labi, laime tak pilnībā!
Es tāds dikti egoistisks sievišķis gan būdams, bet noteikti tad ar novēlētu- visu to labāko turpmāk un noteikti būtu vēl vēlīgāka pret sava seksa partnera laimi, atbrīvojot viņu no savas klātbūtnes. :D

Nu ja par to runāt ar humoru, tad teikšu, - neesiet skopi, aizdodiet savu otru pusīti arī draugiem vai draudzenēm, uznemiet viesi kā namatēvam vai namamātei nākas, uztaisiet ne tikai kafiju, bet atveriet arī kadu labu alkohola pudeli.Dzīvosim draudzīgi vienā gultā un padalīsimies ar tiem, kam sobrīd ir mazāk ticis!Amen!

Labi, ja Tavs skatījums šajā lietā ir šāds, nekādā gadījumā neņemšos strīdēties, ka esmu lasījusi pirmos komentārus ar nopietnu attieksmi pret tiem, jo tā es tos arī uztvēru.

dyna, es jau atvēru paskatījos... tu uzsāki nopietnu diskusiju :D ... bet bija jautri, katrs, kas gribēja izteica savas domas un lūdz ar to ir redzams cik dažādi esam...
Jauku vakaru...

Jada, atver tak tās lapiņas atpakaļ un ieskaties, kā ta nu tur bija.

No otras puses paskatoties, nekas jau traks nav noticis, cilvēkiem tak tāpēc arī prāts ir dots, lai jebkuru situāciju skatītu gan no joku puses, gan arī pilnīgi nopietni. Katrā ziņā, komentāri ir spēcīgi, ar skaidru nostāju un domu.
Liels Jums visiem Paldies!

dyna, tu jau pati izvērsi šo blogu kā nopietnu tēmu... :)

Lūk!!!! Junona, šis stāsts, kuru ierakstīju kā bloga tēmu, tik tiešām arī ir konkrēta joku būšana, bet tik tiešām pati nesaprotu, kādēļ komentēšana uzņēma nopietno toni. Bet visiem tak ir zināms teiciens- katrā jokā ir daļa nopietnības!

Man jau liekas, ka šādas situācijas, kad vīrs pieķer sievu (vai otrādi) laulības gultā, ir vairāk anekdotiskas, jo kurš gan to dara mājās, savā gultā, kurā guļ ar laulāto? Jebkurā gadījumā, es uzskatu, ka pieķert var tikai to, kurš grib tapt pieķerts. Visos pārējos gadījumos ir n-tās iespējas kā to nokārtot, lai vīram (sievai) nerastos ne mazākās aizdomas.

Šajā sakarā es varētu aizķert to veco, sen visiem zināmo krievu teicamo- ņerevnujet, jesļi ņe bjot, a jesļi ņe bjot, to ņe ļjubit! :D

Tas, ka greizsirdību neizrāda ārēji, bet filosofiski pieņem situāciju, vēl nenozīmē, ka nemīl. Mīlestībai ir daudz formu... un ārdīšanās ir tā zemākā.

Ja vīrs uztaisa sievai un mīļākajam kafiju, tad viņš nav greizsirdīgs.
Ja nav greizsirdīgs, tad varbūt sievu kā sievieti nemaz negrib pats, vai vienkārsi ir perverss un viņam patik kniebties bariņā un skatīties kā cits izņem cauri sievu.
Tā kā, kakje, padomā pirms vēlies tādu vīru.:)))