Brīdī, kad bērnudārza grupiņas telpā uz lielā galda uzlika mantu kasti, visiem bija baigie prieki. Tomēr es diezgan ātri sapratu, ka labākās mantas vienmēr dabū tie, kas ir visnekaunīgākie, visātrākie un vislabāk ir apguvuši grūstīšanās un malā pastumšanas metodes. Tā kā es nebiju nekāds vājais un kalsniņais vārgulītis, sāku praktizēties un šo metožu apgūšana man tīri labi sekmējās.
Tad pienāca tā diena, kad manas rokas stingri satvēra to violeto metāla mašīnu. Oho, cik līdzīga viņa tomēr bija īstai mašīnai, un cik smaga, tiešām gluži kā īstā! Bet prieki bija īsi...
Pie manīm piesteidzās Raivis (vien no tiem lielajiem zēniem), straji izrāva mašīnu man no rokām un pēc mirkļa sekoja sitiens ar to pašu mašīnu man pa galvu. Sāpes bija asas, asaras lauzās uz āru, bet es nodomāju, ka viņi nedrīkst redzēt, ka esmu vājāks, tāpēc noliecu galvu un asaras apslāpēju. Kāpēc Raivis tā darīja? Vai ar to viņš gribēja patiekt, ka mazākam nav tiesību būt ātrākam un veiklākam? Tā nu es sēdēju noliecis galvu un domāju, te pēkšņi blakus manai rokai nopilēja sarkana asiņu pile, pēc brīža otra ... un es izdomāju, ka man vienalga, ko domā un dara Raivis, kāds gribēšu būt, tāds arī būšu! ...