Tie mirkļi, kad man paverās tās emocionālās durvis un es izjūtu tādu kā emocionālu apskaidrību, tādu kā spēju izjust pasauli dziļāk, spilgtāk un pozitīvāk, viņi nav nejauši. Tajā visā ir sava likumsakarība (vismaz man tā liekās). Ļoti bieži tas notiek kad pamostos no sapņa, kas bija aizvedis mani atpakaļ uz bērnību. Daži no tiem sapņiem ir tik spilgti, ka es viņus skaidri atceros n-tos gadus.
Kāpēc tas viss ir saistīts ar manu bērnību? Nav tas man tik skaidri un pašsaprotami, bet es cenšos rast atbildi uz šo jautājumu. Liekas, ka pieaugot un dzīvojot ierastu dzīvi mūsdienu sabiedrībā es esmu zaudējis kaut ko no tā, kas man piederēja bērnībā. Es spilgti atceros vienu ainu no bērnības - Bija vakars un es gulēju savā guļamistabā pēc trakulīgas un aktīvas dienas. Skatījos griestos un domāju: cik laba bija diena! Ar ko tā diena bija laba es vairs neatceros, vien atceros to labsajūtas (varbūt pat laimes) sajūtu, kas man tajā mirklī bija pirms es aizmigu.
Liekas toreiz tās sajūtas bija biežas, bet šodien ļoti, ļoti retas. Kas ir noticies ar mani? Kas ir mainījies? ... atbildēt nav viegli ... bet mēģināšu ...